Rokas mehānikas vietā
Slikti darba apstākļi - to par trešās grupas arodinvalīdu skaita pieauguma problēmas atslēgu sauc Latvijas Arodslimību ārstu asociācijas prezidente Rīgas Stradiņa universitātes profesore Maija Eglīte. Darba drošības un vides veselības institūta pētījumi rāda, ka katrs trešais strādā sliktos apstākļos. Institūta vadītājs profesors Ivars Vanadziņš skaidro, ka problēmai ir divi aspekti. Ir daļa slimību, kas mantotas no padomju laikiem un pirmajiem gadiem pēc neatkarības atjaunošanas, kad bija smagi darba apstākļi. Taču šobrīd redzam arī jauno laiku sekas. Ir uzņēmēji, kas kavējas automatizēt darba procesus. Vēl joprojām to, ko varētu paveikt tehnika, dara cilvēki ar rokām: «Krāmē kopumā tonnu dienā smagas kravas. Parasti tie ir divi vai trīs gadi, līdz nobeidz roku, plecu vai elkoni.» Vēl pētījumos novērota slikta darba organizācija. Piemēram, fiksēti gadījumi pārtikas rūpnīcā, kurā starp divām ražošanas iekārtas lentām produktus nevar pārbīdīt, bet tos jāpārkrāmē. «Daudzi ražotāji aizstāj cilvēku ar cilvēku, nevis cilvēku ar iekārtu,» viņš rezumē.
Apmēram divas trešdaļas arodslimību izraisījusi pārslodze, kas bieži rezultējas muskuļu, skeleta saslimšanās un invaliditātē. Turklāt profesors piebilst, ka šādi darba apstākļi liedz celt ražošanas produktivitāti. Situācija visdramatiskākā ir transporta pakalpojumu jomā un apstrādes rūpniecībā, īpaši pārtikas un dzērienu ražošanā.
Nav naudas ārstēties
Lai noteiktu invaliditātes grupu, VDEĀVK izvērtē cilvēka fizisko vai garīgo spēju ierobežojuma pakāpi procentos. Ja tā sasniedz vismaz 25 procentus, arodslimnieks ir trešās grupas invalīds. Otrās grupas invaliditāte tiek piešķirta, ja ierobežojums ir vismaz 60 procentu, trešās - ja tas ir lielāks par 80 procentiem. VDEĀVK Rīgas apvienotās nodaļas vadītāja Dagmāra Pandere stāsta, ka trešās grupas invalīdu skaits aug, jo grupu piemēro cilvēkiem ar mērenu invaliditāti. «Mūsu valstī ir daudz gados vecāku cilvēku, un, protams, jebkuram no viņiem būs kaut kāda patoloģija. Tā nebūs ļoti smaga, bet trešā grupa ir gandrīz katram,» viņa skaidro. Vietām, piemēram, Skandināvijā, mērenu invaliditāti pat neizdala.
Invaliditāti piešķir uz sešiem mēnešiem, vienu, diviem vai pieciem gadiem. M. Eglīte stāsta, bieži pēc pirmā invaliditātes termiņa beigām reālu uzlabojumu nav, cilvēks nevar atgriezties un turpināt darbu, ko strādājis, bet atrast jaunu, piemērotāku ir grūti. Tomēr profesore neuzskata, ka invaliditātes grupu kādam piešķir nepamatoti: «Nekas jau nav mainījies. Cilvēks nav īsti darbaspējīgs, atrast jaunu darbu viņš nevar, tāpēc invaliditāti pagarina.»
VDEĀVK dati rāda, ka pilnīga rehabilitācija tiešām notiek reti. 2015. gadā tas izdevies vien 0,7% no visu arodinvalīdu skaita. Tiesa, rādītājs uzlabojies - gadu iepriekš bija 0,1 procents. D. Pandere atklāj, invaliditātes grupu nākas piešķirt arī, kad ārsts pacientu vismaz gadu noturējis uz darbnespējas lapas, nav īstenots individuālās rehabilitācijas plāns, veselības stāvoklī pārmaiņu nav un cilvēks vienkārši ir sēdējis mājās. Tā notiek, jo pacienti nevar segt ārstēšanās izmaksas un gaida garās rindās uz konsultācijām, viņa saka.
Jāmaina profesija
Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) direktore Ilona Jurševska uzskata, ka būtu jāizvērtē, vai cilvēku var nosaukt par invalīdu, ja viņam ir mērens funkcionāls traucējums: «Ja nav izteiktas sāpes ikdienā, var normāli funkcionēt un strādāt arī ar trešo grupu.» Tā kā iepriekšējo darbu pacients turpināt nevar, risinājums būtu profesionālā rehabilitācija. To piedāvā arī SIVA. Par valsts līdzekļiem Jūrmalā iespējams apgūt profesiju, kas ir piemērota veselības stāvoklim. Tomēr SIVA statistika liecina, ka VDEĀVK izsniegto ieteikumu skaits par profesionālās rehabilitācijas nepieciešamību krities no 5082 reizēm 2013. gadā uz 94 reizēm 2016. gadā. D. Pandere skaidro, ka tā noticis, jo ekspertīzes veicēji ar pacientiem bieži netiekas dzīvē, bet pieteikumus izvērtē elektroniski. Līdz ar to izpaliek cilvēcisks kontakts. Agrāk ieteikums profesionālajai rehabilitācijai SIVA bija iekļauts arī VDEĀVK atzinuma elektroniskajā veidlapā, bet tagad ar Ministru kabineta rīkojumu tas izņemts. I. Jurševska stāsta, ka uz profesionālās rehabilitācijas pakalpojumiem SIVA šobrīd rindas nav.
Tomēr rinda uz komisijas atzinumu par invaliditātes saņemšanu ir gara. D. Pandere atzīst, ka var nākties gaidīt pat četrus mēnešus, kas ir nepatīkami, ja invalīdu pabalsts ir personas vienīgie ienākumi. Tā kā statusam piesakās daudzi, turklāt rehabilitācija nenotiek un arī invaliditātes termiņu atjaunot vēlas liels skaits cilvēku, komisijai darba ir daudz. Turklāt šobrīd VDEĀVK ir vairāk nekā 15 vakantu darbvietu.