«Sonita bija panku meitene, tagad viņa ir tērpu modelētāja. Juris Gulbis tagad dzīvo un strādā Londonā. Toreiz viņš vēlējās vasarnīcu un mašīnu.» Šādi fotoparaksti 1996. gada 24. septembra Dienā vēstīja par Jura Podnieka (1950-1992) slavenās filmas Vai viegli būt jaunam? varoņu likteni desmit gadu pēc filmas parādīšanās.
Filmas radītā rezonanse Latvijā neatpalika no to inspirējušā notikuma, 1985. gadā Ogres estrādē notikušā grupas Pērkons leģendārā koncerta ar sekojušo vilciena demolēšanu un paraugprāvu pret demolētājiem, bet ārpus Latvijas tās rezonanse bija stipri lielāka - pirmā gada laikā pēc pirmizrādes filmu noskatījās 28 miljoni cilvēku, tā tika demonstrēta vairāk nekā 80 valstīs. Padomju - un ne tikai padomju - sabiedrības lielākajai daļai tā atklātības pakāpe, kādu redzam filmā, bija šokējoša. Tāpēc nav brīnums, ka filma ir piedzīvojusi veselus divus turpinājumus: 1998. gadā parādījās Vai viegli būt? … Pēc 10 gadiem un 2010. gadā - Vai viegli?… Pēc 20 gadiem. Varoņu likteņi bija veidojušies stipri dažādi.
Pirmajā apaļajā jubilejā, 1996. gadā, Dienas rakstā Vai viegli būt jaunam? Toreiz un tagad Velga Skapāne intervēja filmas montāžas režisori (un arī abu turpinājumu režisori) Antru Cilinsku. No Skapānes atzīšanās, ka filma uz viņas (1996. gadā - trīsdesmitgadnieku) paaudzi atstājusi lielu iespaidu, būdama laikam vienīgā dokumentālā žanra lente, kuru jaunieši uztvēra kā savējo, loģiski izrietēja Cilinskas un pārējo filmas turpinājuma veidotāju interese par iespēju uzmeklēt filmā satiktos varoņus, uzzināt, kā viņiem iet, lai tādā kārtā labāk saprastu, kas noticis ar mums pašiem. 1996. gadā bija izdevies parunāt gandrīz ar visiem filmas varoņiem, izņemot vienu puisi, kurš atradās cietumā. «Katram no filmas 15 varoņiem jautāju, vai viņi ir atraduši savu vietu dzīvē, jo filmas Vai viegli būt jaunam? apakšvirsraksts bija Par tiem, kas meklē savu vietu dzīvē,» stāstīja Cilinska.
«Lielākā daļa atzina, ka viņu vietas meklējumi vēl turpinās. Ir tādi, kuri atklāti pasaka, ka viņiem nav nekādu dižo mērķu. Patiesībā trīsdesmit ir lielisks vecums, kad jau zini, ko vari, arī to, ko nevari, nojaut, ko gribētu, un izvirzi sev tuvākus un tālākus mērķus, kam arī pamazām tuvojies.» Jautāta, vai filmas varoņi desmit gadu laikā mainījušies, Cilinska teica: «Kārtējo reizi apstiprinās, ka no sevis nekur tālu aiziet nevar. Katram raksturīgās iezīmes, kuras filmā Vai viegli būt jaunam? varēja tikai apjaust, attīstījušās tālāk. Nav tā, ka kāds no viņiem būtu pārvērties par 180 grādiem. Tiesa, viņus pašlaik interesē citas problēmas, viņi ir dzīves apbružāti, nav vairs tik svaigām idejām pārbagāti kā toreiz.»
Atceroties filmas tapšanas laiku, Cilinska prognozēja: «Paies daži gadi, un arī Afganistānas karš būs aizmirsts, kas tolaik bija ļoti sāpīgs jautājums. Toreiz mēs visi sēdējām kā uz pulvera mucas, bija nojausma, ka kaut kam jānotiek, bet neviens neiedomājās, ka tas notiks tik ātri.» Filmā, ja atceraties, tika intervēti arī Afganistānas karā iesauktie puiši. Līdz nākamajam atklātības līmenim - sameklēt arī tādus puišus, kuri bija atteikušies piedalīties šajā karā, un noskaidrot, ko padomju režīms izdarīja ar viņiem, - Podnieks 1986. gadā vēl neriskēja vai nevēlējās tikt.
Šodien, kad kopš filmas parādīšanās pagājuši jau 30 gadi, Afganistānas karš liekas aktuālāks nekā 1996. gadā, jo karadarbība notiek daudz tuvāk Latvijai. Savukārt atšķirību starp 1986. gadu un šodienu pirms filmas otrā turpinājuma parādīšanās 2010. gada 20. aprīļa Dienā Džeinai Tamuļevičai definēja viens no filmas varoņiem Emīls: «Pārsvarā, man šķiet, tie 20 gadi pagājuši kā tāds viens aplis un mēs esam nonākuši sākuma posmā. Un situācija aptuveni ir tieši tā pati. Tikai nedaudz citādāka tādā ziņā, ka toreiz bija par ko cīnīties, visi bija kā kopistisks spēks un visiem bija viens mērķis. Tagad ir tā, ka katrs domā par sevi, kā sabāzt sev kabatās un laisties projām. Tur ir tā atšķirība!»