Kad sākās Vācijas dabasgāzes tirgus liberalizācija? Vai to noteica Eiropas Savienības (ES) prasības vai tā bija pašu vāciešu virzīta iniciatīva?
Vācijas dabasgāzes tirgus liberalizācija sākās 2005. gadā. To noteica ES direktīvas. Tomēr katra valsts pati izlēma, kad sākt liberalizēt tirgu. 2003. gadā no Eiropas puses tika nosaukti pirmie skaidrie spēles noteikumi, pēc kuriem funkcionēs tirgus. Tolaik atvērtā tirgus ideja bija jauna, Eiropas normas bija brīvi interpretējamas. 2009. gada Eiropas gāzes direktīvā jau tika noteikti precīzi noteikumi, pie kuriem valstīm jāpieturas. Latvija, piemēram, ievieš 2009. gada Eiropas regulējumu.
Kāds pašlaik ir Vācijas dabasgāzes tirgus modelis?
Vācijā dabasgāzes tirdzniecībā darbojas «divu līgumu ieejas un izejas» modelis, kas ir Eiropas standarts. 2009. gadā mēs koncentrējāmies uz «ieejas/izejas» modeli, bet kopš 2009. gada ievērojami attīstām jaudas un balansēšanas menedžmentu un regulāciju. Tirgotāja skatījumā prece ir gāze, infrastruktūras uzņēmumiem savukārt prece ir to sistēmas jauda - spēja pārvadīt gāzi no avota līdz patērētājam.
Vācijā agrāk bija trīs tirdzniecības līmeņi, kas ir liela atšķirība no Latvijas, kur ir tikai divi līmeņi. Vācijā bija daži lielie importētāji - «lielie zēni», piemēram, E.ON Ruhrgas, RWE, EnBW un Vattenfall. Tie pārdeva gāzi reģionālajām kompānijām. Reģionālās kompānijas bija starpnieki starp importētājiem un municipālajām kompānijām. Piemēram, GVS (Gasversorgung Sￃﾼddeutschland) Bādenē-Virtembergā bija reģionālais piegādātājs, kas pirka gāzi no importētājiem un pārdeva pilsētu tīkliem un municipālajām kompānijām. Vācijā bija 800 šādu municipālo kompāniju. Tātad importētājiem bija kontrakts ar reģionālo kompāniju, tai - ar municipālo kompāniju. Šo sistēmu liberalizācijas gaitā nomainīja «ieejas/izejas» modelis.
Latvijā nekad nav bijis šis vidējais reģionālais līmenis. Mums Vācijā bija četri pieci lielie importētāji, daudzas reģionālās kompānijas un simtiem sadales sistēmas operatoru. Vācijā, salīdzinot ar Latviju, ir atšķirīga un daudz komplicētāka sistēma.
Vai Vācijā kādreiz bijis monopols gāzes tirgū?
Vācija, tāpat kā Latvija, faktiski neiegūst gāzi, tā ir par 90% atkarīga no importa. Jā, šīs lielās kompānijas veidoja kvazimonopolu, jo tikai tām bija importa līgumi un tās varēja iegādāties gāzi no ražotājiem - Norvēģijas, Krievijas vai Holandes.
Kā Vācijas tirgus mainījās liberalizācijas rezultātā?
Pati galvenā pārmaiņa tirgus liberalizācijā ir VTP izveide. Mūsdienu tirgus Vācijā ir viena tirdzniecības telpa. Mums ir fiziska ieeja Vācijas tirgū, un ir klienti jeb izejas punkti, un ir VTP, kas ir kā darījumu centrs. Tajā jebkura Vācijas tirdzniecības kompānija var pirkt gāzi no jebkuras citas kompānijas. Minētajos punktos gāzi nepērk gala patērētājs, bet gan mazumtirdzniecības uzņēmumi.
Kas īsti ir VTP - vai tas ir uzņēmums?
Vācijā joprojām ir 12 pārvades sistēmas operatoru. Šīs gāzes transporta kompānijas joprojām darbojas regulētā tirgū. Transporta kompānijas vienlaikus arī ir tās, kas savieno un koordinē VTP darbību. Līdzīga sistēma ir Anglijā un citās Eiropas valstīs. Eiropā gāzes cenu nosaka lielajos VTP veiktie darījumi un atspoguļo pieprasījuma un piedāvājuma līmeni. Arī Francijā un Itālijā ir VTP, kas nav mazsvarīgi, bet tieši lielie VTP ir cenas noteicēji. Piemēram, TTF (The Title Transfer Facility) Holandē ir pats likvīdākais tirdzniecības punkts Eiropā. Kad mēs runājam par gāzes cenu Eiropā, mēs pamatā runājam par gāzes cenu TTF.
Vai VTP ir kas līdzīgs finanšu biržai?
Jā, tas ir līdzīgs finanšu biržai un nosaka gāzes tirgus cenu, kuru regulē pieprasījums un piedāvājums. VTP atbild tikai par tehniskas tirdzniecības platformas funkcionēšanu. Liberalizētā gāzes tirgū ir divas galvenās grupas. Pirmā, komerciālie uzņēmumi - tirgotāji, krātuves - kompānijas, kuras grib pelnīt. Otrā ir infrastruktūras kompānijas, piemēram, pārvades sistēmas operatori, cauruļvadu uzturētāji, kuru uzdevums nav maksimalizēt peļņu, bet uzturēt tirgu un sistēmas. Arī virtuālais tirdzniecības punkts nav komerciāla kompānija, bet tas organizē tirdzniecību, gluži kā birža. VTP parasti organizē pārvades sistēmas operators vai pārvades sistēmas operatoru grupa.
Kā rezultātā radās VTP?
Tie sāka attīstīties ar infrastruktūras atsaistīšanu no tirdzniecības vispirms Holandē un Lielbritānijā, kur par to domāja tādas kompānijas kā Gasunie un British Gas, tam sekoja arī Itālija un Dānija. Lielākie VTP idejas virzītāji bija pārvades sistēmas operatori, kuri pirms 15 gadiem sāka domāt par to, kā būtu, ja varētu atdalīt transportēšanu no paša produkta. Tas bija pirmais dzinulis. Arī šodien dažas valstis šajā attīstībā ir pasīvākas, piemēram, Francija, dažas - kā Holande, Dānija, Lielbritānija - aktīvākas.
Eiropas valstīs ar atvērtu gāzes tirgu pazīstami «divu līgumu» un «četru līgumu» tirgus organizācijas modeļi. Vai varat tos salīdzināt?
«Divu līgumu» modeļa pamatideja ir padarīt jaunu gāzes tirgotāju ienākšanu tirgū pēc iespējas vienkāršāku un piedāvāt patērētajām pēc iespējas vairāk izvēles iespēju. Jāsaka, ka Eiropas valstu regulatori iesaka «divu līgumu» modeli, jo «četru līgumu modeļa» sarežģītība var kalpot par priekšrocību pašreizējiem tirgus dalībniekiem. «Divu līgumu» modelis pašlaik jau uzskatāms par ilgtspējīgu - gan no tirgus, gan tehniskā viedokļa pārbaudītu - mehānismu. Laika gaitā tajā nepieciešami tikai nelieli jauni pielāgojumi tirgum. Arī Eiropas informācijas tehnoloģiju standarti bāzēti tieši uz «divu līgumu» modeli. Domāju, ka «četru līgumu» modeļa ieviešana Latvijā nozīmētu, ka jums pēc kāda laika tāpat būtu jādomā par «divu līgumu» modeļa ieviešanu, jo «četru līgumu» modelis ir sarežģītāks un dārgāks. «Četru līgumu» modelis Vācijā tika ieviests 2007. gadā kā pirmais tirgus liberalizācijas modelis. Taču pēc gada no tā atteicās. Svarīgs «divu līgumu» modeļa elements ir šis «tirgus laukums» - VTP, kas paredz skaidru virtuālā un fiziskā tīkla norobežošanu.
Vai uzskatāt, ka gāzes tirgus liberalizācija Vācijā nesusi panākumus?
Vācijas modelis ir panākums. Piemēram, pie mums Minhenē mājsaimniecības patērētājs var izvēlēties starp 50-60 gāzes piegādātājiem. Loģiski, ka šādā situācijā preces cena krītas. Peļņas norma mazumtirdzniecībā ir lielāka, tāpēc Vācijā un citviet Eiropā gāzes tirgotāji - gan mazie, gan lielie - vairāk fokusējas un meklē klientus tieši mazumtirdzniecība sfērā. Ja liels industriāls klients vēlas atrast piegādātāju, tas izsūta cenas piedāvājumu pieprasījumus un saņem desmit, 20, varbūt pat 30 piedāvājumus, un tam ir ietekme uz cenu. Vācijas dabasgāzes tirgus ir lielākais kontinentālajā Eiropā, un daudzas Eiropas valstis skatās uz Vācijas tirgus atvēršanu kā uz paraugu. Tirgus atvēršanas ideja ir palielināt piedāvājumu, palielināt tirgus caurskatāmību, piedāvāt godīgas cenas. Vācijā tas izdodas.
Liberalizācijas kontekstā Latvijā daudzus satrauc Inčukalna gāzes pazemes krātuves liktenis. Kā jūs skatāties uz šo jautājumu?
Inčukalna gāzes krātuve Latvijai ir milzīga priekšrocība. Vācijā gāzes uzglabāšana nav regulētā tirgus daļa, tā ir komercprodukts, kura cenu nosaka tirgus - pieprasījums un piedāvājums. Nākotnē, ja izveidojas vienota Baltijas tirgus telpa un gāzes uzglabāšana no regulēta pakalpojuma kļūst par komerciālu produktu, Inčukalna gāzes krātuves loma un vērtība tikai pieaugs. Pārvades sistēmas un sadales sistēmas operatoru kā uzņēmumu cenu nosaka to loma. Pārvades sistēmas operatoriem un sadales sistēmas operatoriem ir garantēti ienākumi, jo tas ir regulēts tirgus. Savukārt gāzes tirgotāja vērtību, kurš tagad ir brīvas konkurences tirgū, nevis monopolista pozīcijā, nosaka tas, cik tas spēcīgi sevi pozicionē tirgū. Lai noturētu klientus, tam jāpiedāvā pievilcīgi produkti, pakalpojumi, varbūt tie jāpiedāvā ārpus Latvijas. Tāpēc akcionāri paši nosaka savas kompānijas vērtību. Protams, atverot tirgu, ir spriedze, ir konkurence, bet tas nenozīmē, ka kompānijas vērtība kritīsies, tā var arī celties. Latvijas gāzes uzdevums ir panākt, ka tā būs spēcīgs spēlētājs šajā atvērtajā tirgū, kas var būt arī vērtības veicinātājs. Tas ir pašu rokās. Nevajag sevi vienkārši atdot brīvajam tirgum un gaidīt, kas notiks - jābūt proaktīviem. Savukārt no valsts viedokļa galvenajam jautājumam nekad nav jābūt: «kas ir īpašnieks?», bet gan - «vai tirgus strādā?».
Latvijā pastāv bažas, ka gāzes tirgus liberalizācijas rezultātā, ņemot vērā papildu administratīvās izmaksas un mazo tirgo, gāzes cena patērētājam var nevis kristies, bet pieaugt. Ko jūs par to domājat?
Tirgus atvēršanas pieredze Eiropas tirgos parāda, ka gāzes cenu izmaiņu ātrums un virziens atkarīgs no tā, cik aktīvs ir tirgus, kāda ir tā likviditāte un, galu galā, cik daudz klientu reāli nomaina savu piegādātāju. Ja nekas tirgū nenotiek, nevajag gaidīt, ka cena kļūs zemāka. Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta nerada pamatu domām, ka varētu būt citādi. Pārsteidzoši Eiropas enerģijas tirgos tomēr ir tas, ka vairākums cilvēku reti maina piegādātāju. Cilvēki ir slinki, baidās, vai arī viņiem ir vienalga. Tā ir vilšanās no Briseles ieceru viedokļa, jo nomainīt piegādātāju klientam patiesībā ir ļoti viegli. Paredzams, ka Latvijā sākotnēji tirgus likviditāte būs zema. Pēc tirgus liberalizācijas jums tirgū vajadzīgs vairāk gāzes no jauniem avotiem. Tirgum jākļūst likvīdākam, veidojoties starpsavienojumiem ar Somiju, ar Poliju.
Latvija joprojām ir izolēta infrastruktūras ziņā, bet lēnām veidojas Baltijas tirgus. Tirgus kļūs likvīds, kad ne tikai šī brīža piegādātāji varēs te tirgot gāzi, bet jebkurš varēs izveidot tirdzniecības kompāniju un pirkt gāzi kaut vai no Holandes, Somijas, Anglijas vai jebkuras citas valsts. Galvenais jautājums dabasgāzes jomā Latvijai, Igaunijai, Somijai un Lietuvai ir, vai darboties katrai atsevišķi vai apvienoties un nākotnē izveidot kopīgu Baltijas reģionālo tirgu. Tas ir patiešām svarīgs jautājums.