Ja skatās iedzīvotāju ikdienas dzīves kategorijā, tad energoefektivitāte nav tikai vienkārši mazāka elektrības apjoma lietošana, bet gan optimāla elektrības lietošana. «Līdz ar labklājības līmeņa pieaugumu iedzīvotāji vairāk izmanto dažādas elektroniskas ierīces, izvēloties arī ekonomiskākas iekārtas. Tomēr šie cilvēki ne vienmēr izdara labāko izvēli. Pat iegādājoties tā saukto A klases ledusskapi, cilvēks mēdz ietaupīt pārdesmit eiro, neiegādājoties vēl augstākas energoefektivitātes jeb A+ iekārtu, taču rezultātā gada griezumā pārmaksā cenas starpību elektrības rēķinos,» pauž R. Āboltiņš.
Taču ir arī tādi energoefektivitātes pasākumi, kas vispār neko neizmaksā, tomēr ļauj ietaupīt naudu. «Mudinājums «aizejot izdzēsiet gaismu» ir reāla energoefektīva domāšana. Mēs grēkojam, neizslēdzot apgaismojumu telpās, kurās neuzturamies. Tāpat ne ikviens padomā, vai ir efektīvi darbināt dažādas ūdens sildīšanas iekārtas nemainīgā režīmā. Gada griezumā tādējādi sakrājas pietiekami liela summa par nevajadzīgi izlietoto elektroenerģiju,» akcentē eksperts.
R. Āboltiņš arī atzīst, ka pārāk vāja ir valsts politika energoefektivitātes veicināšanā. «Ne velti Latvijā ir vieni no sliktākajiem energoefektivitātes rādītājiem Eiropas Savienības valstu vidū,» uzsver eksperts, piebilstot, ka šobrīd Latvijā elektroenerģijas patēriņš uz vienu kvadrātmetru ir aptuveni 200 kilovati (kW), kamēr Skandināvijas valstīs tas ir tikai ap 100 kW, lai gan, rēķinot elektroenerģijas patēriņu uz vienu iedzīvotāju, Skandināvijā patēriņš ir divas reizes lielāks nekā Latvijā. «Skandināvijā energoefektivitāte ir būtiski augstākā līmenī nekā pie mums, viņi tērē elektrību vairāk, taču tās izlietojums ir teju divas reizes efektīvāks,» pauž R. Āboltiņš.
Eksperts uzskata, ka situāciju Latvijā varētu mainīt Energoefektivitātes likums, ko Saeima jau pieņēmusi pirmajā lasījumā un kura pieņemšana galīgajā lasījumā varētu notikt līdz gada beigām. Likumā ietverta virkne pasākumu kompleksu, tajā skaitā arī tādi, kas iedzīvotājus zināmā mērā piespiedu kārtā rosinās pievērsties energoefektivitātei, jo diemžēl jāsecina, ka efektīvākais instruments, kā veicināt cilvēkus mainīt iesīkstējušo domāšanu, ir pasākumi, kas piespiedu kārtā liek rīkoties, lai radītu sev komfortablākus apstākļus.
R. Āboltiņš arī prognozē, ka iedzīvotāju attieksme pret energoefektivitāti varētu mainīties nākamajos piecos gados pēc jaunā likuma pieņemšanas, kad spēkā stāsies vēl virkne normatīvo aktu, paredzot ieguvumus energoefektīvas politikas piekritējiem, bet papildu izdevumus tiem, kuri nevēlas īstenot elektroenerģijas taupīšanu ikdienā.