Veselībai un arī izglītībai tiek solīts lielāks finansējums, neviens nenoliedz, ka tāds vajadzīgs, taču vispirms esot jāīsteno reformas. Kādas konkrēti, ko tās dos, kāds būs tas «jaunais modelis», to īsti neviens jau gadiem ilgi definēt nespēj, vien atrunājas ar frāzēm, ka tā, kā ir tagad, turpmāk nevarot, ka vajagot sakārtot sistēmu, atbrīvoties no liekajām izmaksām utt.
Sajūta, ka visas tās runas par reformām ir vien laika vilkšanas spēlīte. Vai Veselības un arī Izglītības ministrijas interneta mājaslapā kā pirmais ir lasāms attiecīgajā jomā paredzamās vai jau īstenojamās reformas izklāsts ar skaidri pa punktiem uzskaitītu, kādas ir problēmas, kas nepieciešams to novēršanai, kas un kādos termiņos tiks veikts, kādus resursus tas prasīs, kāds ir sagaidāmais rezultāts un arī kuras konkrēti personas par katru no posmiem būs atbildīgas? Nav nekā tāda! Jo reforma gan ir sākta, bet par visu detaļās skaidrības vēl nav? Tad definējam šos neskaidros punktus, saucam iesaistītās puses un gan vietējos, gan ārzemju ekspertus pie viena galda un diskutējam tik ilgi, līdz varam skaidri definēt, kāds labākais ceļš ejams! Vai ir tā, ka skaidrība, kas būtu jādara, gan ir rasta, bet tas ir tik nepopulāri, ka labāk paklusēt? Ir cerība slepeni sagatavot lēmumu projektus, plašāku publiku par tiem informējot tikai īsi pirms apstiprināšanas, kad «neko vairs nevar mainīt», un, ja kāds iebilst, attraukt: «Kur jūs bijāt agrāk ar saviem priekšlikumiem?» vai tml.? Gana piedzīvots arī kas tāds. Vai problēma, ka nav naudas?...
Ir kāda iezīme, un tā vairāk raksturīga veselības jomai, - saruna par nepieciešamajām pārmaiņām un finansējumu nemitīgi tiek ievirzīta diskusijas par labāko finansēšanas modeli strupceļā. Kaut sen skaidrs, ka nekāda privātā apdrošināšana nav risinājums valstī, kurā vairums faktiski dzīvo nabadzīgi, tomēr vienmēr atrodas kāds, kurš šo tēmu uztur, novēršot uzmanību no faktiski vienīgā risinājuma - budžeta pārdales. Naivi cerēt, ka kaut ko situācijā mainīs tas, ka arī Pasaules Veselības organizācijas eksperti norāda, ka Latvijā ir pārāk lieli pacientu līdzmaksājumi un tas palielina iedzīvotāju finansiālo neaizsargātību, līdz ar to būtu jārīkojas tāpat kā citās valstīs - veselībai jāatvēl daudz lielāka summa no kopējā valsts budžeta. Proti, ja tagad tie ir apmēram 3%, tad būtu iespējams medicīnai atvēlēt 5% no IKP. Budžeta nauda faktiski jau ir sadalīta, turklāt tā, lai katram koalīcijas pārstāvim būtu ar ko palielīties. Ja kāds tiešām gribētu piešķirt vairāk veselībai vai izglītībai, apdraudēti būtu sasolītie «labumi» citām jomām. Bet tā taču nedrīkst, paši saprotat. Tikmēr paspēlēsimies ar vārdu «reforma»...