Trešdien Ketija ar tēvu Māri, kurš ir arī viņas treneris, noskatījās ASV un Austrālijas vīriešu izlases basketbola spēli, pēc kuras olimpiskajā parkā arī notika mūsu saruna. Basketbola spēles apmeklējums nav bijis akla izvēle, jo Ketija mācās Rīgas 49. vidusskolā, kur basketbols ir lielā cieņā. Viņa jutusi līdzi Austrālijai, jo amerikāņi jau visiem esot favorīti, lai gan patīkot arī ASV izlases spēle. Sarunas galvenais temats, protams, bija burāšana. Un sākt vajadzēja ar sajūtām un atšķirībām, pirmo reizi nokļūstot tik ievērojamā sporta forumā.
«Noteikti atšķiras dalībnieku skaits, jo ir daudz mazāk dalībnieku - tikai labākās nācijas, kas var būt. Akvatorija, protams, ir sarežģīta, nevis vienkārša, un es pat teiktu, ka interesanti sarežģīta. Dažādība ir visā akvatorijā. Ik pa laikam straumes mainās, un nav tā, ka no rīta ir viena straume un pulksten divos pēcpusdienā - cita. Straumes mainās biežāk. Arī vēja maiņas ir ļoti lielas, jo ir atšķirīgs reljefs. Lēnā garā sākam saprast, kas un kā notiek.»
Ketija ar tik augsta līmeņa sportistēm kopā burā pirmo reizi: «Protams, ir pacilātības sajūta, ka vari būt starp pašām labākajām. Līdz ar to varu gūt daudz jaunas pieredzes. Mācīties un vērot, kā viņas brauc un kā braucu es.» Uz jautājumu, vai atšķirība ir liela un vai būs kādreiz iespēja tikt klāt labākajām, Ketija atbild bez svārstīšanās: «Protams, tikšu viņām klāt. Vēl liels darbs ir jāiegulda, bet tas viss nav tā, ka vienā brīdī atnāks. Ar lielu darbu un pieredzi tas kaut kad atnāks.»
Vaicāta konkrētāk paskaidrot, ar ko pasaules labākās burātājas ir labākas, atslēgas vārds atkal ir pieredze. «Viņas ir pieradušas burāt dažādās akvatorijās, dažādās vietās un dažādos apstākļos. Var redzēt, ka ir meitenes, kuras ir braukušas flotē kopā ar džekiem, lai tiktu viņu līmenī. Viņas ir daudz spēcīgākas.» Burāšanā inventāru izsniedz uz vietas. Neesot lielas atšķirības no tā, ar ko pierasts visu laiku burāt. «Atšķiras tikai krāsas, nekas cits nemainās. Viss pārējais ir pilnīgi identisks,» norāda Ketija.
Kā vienu no mērķiem viņa ir izvirzījusi uzdevumu kādā no braucieniem iekļūt labāko divdesmitniekā: «Man ir grūti spriest, vai tas izdosies. Liela nozīme būs laikapstākļiem un arī manam sagatavotības līmenim pirms paša starta. Nekas jau nav neiespējams. To izdarīt būs grūti, bet es noteikti centīšos.»
Jaunajai burātājai esot jānovēl nevis labvēlīgs vēja virziens, bet gan lai viņa izvēlētos pareizo taktiku. «Svarīgi būs, lai es neiebrauktu nepareizajā vietā. Akvatorija ir mainīga vienā un otrā pusē, tāpēc lielā mērā tā ir arī veiksme, lai tiktu izvēlēta pareizā puse. Ja izvēlēšos pareizo taktiku, noteikti tikšu arī augstāk.» Ketija atzīst, ka objektīvi divdesmitā šobrīd nav viņas vieta: «Tas jau būtu uzlēkt augstāk par manis pašas līmeni. Bet, protams, vieta vienmēr ir jāizvirza augstāka.»
Ketijas Birzules startēšana olimpiādē ir arī tēva Māra nepiepildīts sapnis. Savulaik arī viņš pretendēja uz burāšanu olimpiskajās spēlēs, taču tā arī lielajā sporta pasākumā ne reizi nav startējis. Pirms 2000. gada olimpiskajām spēlēm Sidnejā bija jāizdara izvēle starp divās olimpiādēs jau startējušo Ansi Dāli vai arī Māri Birzuli. Pilno lozi izvilka Dāle. Birzulis piecus mēnešus bija cītīgi gatavojies, startējis pirmsolimpiskajā regatē un pēc netikšanas uz Sidnejas olimpiādi pievērsās biznesam: «Labais jautājums, ko man tagad uzdod. Nu, protams, viņa piepilda tēva un trenera sapni. Tie ir vecāku mazie velniņi, kas viņus dīda.»
Māris atzīst, ka Ketijas projekts Rio 2016 ir aizņēmis vairāk nekā pusi no viņa motora stundu darba. «Mēs daudz kur braucam apkārt. Lai Ketija virzītos uz priekšu, es viņai velku līdzi arī jauniešu bariņu, jo ir nepieciešama pēctecība. Piesaistu arī kompetentāka līmeņa speciālistu Maksimu Oberemko, kurš Krievijas komandas sastāvā pats piedalās Rio olimpiskajās spēlēs. Mēs esam labi draugi kopš 1996. gada, kad paši kopā burājām. Viņam šī ir jau sestā olimpiāde. Oberemko joprojām ir labākais Krievijā. Viņš ar sievu pastāvīgi dzīvo Spānijā, un Ketija brauc pie viņa trenēties. Oberemko sieva savukārt trenē Izraēlas burātāju, kura arī startē Rio.»
Māris nākotnē skatās bez rozā brillēm, saprotot, ka burāšanā uz priekšu ir jāvirzās soli pa solim. «Manuprāt, Ketijas īstā olimpiāde būs nākamā pēc Tokijas. Pēc četriem gadiem Tokijā varētu būt mērķis iekļūt labāko desmitniekā. Kā jau Ketija teica, burāšana ir pieredzes sporta veids. Es jau tagad zinu punktus, pie kuriem mēs turpmāk strādāsim. Burāšana ir maratona, sprinta, šaha un vēl kāda sporta veida apvienojums. Daudz būs jāiegulda, lai tas notiktu, bet gan jau notiks.»
Kas slēpjas zem vārds «notiks», lai paliek katra paša ziņā.