Viens no pedagogu mentoringa piemēriem ir programmā Samsung Skola nākotnei, kuras ietvaros skolotāju komandas, paralēli izejot apmācības, strādā arī pie digitālo pārmaiņu projekta savai skolai un dara to kopā ar mentoru no biznesa vides. Grundzāles pamatskolas komanda savā projektā grib veicināt skolēnu mācību sasniegumus, izmantojot pieeju «skolēns skolēnam» - skolēni, liekot lietā tehnoloģijas, iepazīst kādu tēmu un pēc tam māca to klasesbiedriem. Tas ir efektīvāk nekā mācīšanās no grāmatām un ļauj apgūt arī prasmes dzīvei - komunikāciju, sadarbību, māku mācīties utt., stāsta Dace Kalniņa, Grundzāles pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja. Projektā top arī atbilstoši mācību materiāli, un tiek mēģināts aktivizēt arī skolotāju savstarpējo sadarbību.
Skolas komandas mentore ir Dynamic University valdes locekle Līna Dzene. Viņa uztur regulāru kontaktu ar Grundzāles pedagogiem un cenšas viņu projektu turēt strukturētā rāmī, neļaujot novirzīties no galvenā. L. Dzene norāda, ka sākumā bijis svarīgi sadalīt lomas un definēt, ka mentors skolotājiem palīdz ar savu skatījumu, padomu, bet nav priekšnieks vai vērtējošs soģis. Viņa šajā sadarbībā ieguvusi jaunus kontaktus, pat draugus, un paplašinātu redzesloku, jo šī ir iespēja redzēt mazas Latvijas lauku skolas realitāti. Savukārt D. Kalniņa teic, ka skolotāju ieguvums ir mentores skats no malas uz skolu un tās iecerēto projektu un spēja ļaut darboties un lemt pedagogiem pašiem, vienlaikus viņus palaikam pabikstot vai fokusējot uz mērķi. Mentoringa potenciāls gan varētu tikt izmantots aktīvāk, ja netraucētu lielais fiziskais attālums starp skolu un mentori, kā dēļ tikšanās visiem skolā bijusi tikai viena. Ar to ir par maz, lai skolu kārtīgi iepazītu, un rezultātā mentors nejūt, ko varētu skolotājiem dot, bet viņi nezina, ko no viņa paņemt, uzskata D. Kalniņa. Viņa tomēr norāda, ka iespēja dzirdēt viedokli un konsultāciju no malas un citas jomas speciālista būtu ļoti vērtīga ikvienai skolai: «Citādi mēs tikai dzenam to savu vagu, galvu nepacēluši.» Arī L. Dzene domā, ka skolām mentoringu vajag un tas nekādi nevar kaitēt. Tiesa, jābūt skaidrībai, tieši ko sadarbībā ar mentoru gribas atrisināt. Ja konkrēta mērķa nav, mentorings ir vienīgi papļāpāšana par vispārīgām lietām, kas ar laiku apgrūtina abas puses.
Iespējamās misijas Direktoru klubā, kurā skolu vadītāji regulāri tiekas, klausās uzņēmumu vadītāju pieredzes stāstus un pēcāk strādā grupās, nav klasisku ilgtermiņa mentoringa attiecību, tomēr mentora lomu savā ziņā pilda šo grupu vadītāji, kas palīdz direktoriem izprast uzņēmēju stāstīto un vai un kā to izmantot savā skolā, ieviešot ko jaunu vai risinot ko sasāpējušu. Kā stāsta Direktoru kluba projekta vadītāja Dina Sarceviča-Kalviške, skolu direktoru ieguvumi šajā projektā ir gan ieskats cita veida organizācijā, vadības pieredzē un biznesa vidē, gan idejas, ko pārnest uz skolu, gan arī regulāra tikšanās ar citiem skolu direktoriem, konsultēšanās un mācīšanās citam no cita, kas viņiem ir ļoti nepieciešama. Tas viss skolu direktoriem ļauj saprast, ko viņi kā vadītāji skolā var darīt labāk, un iedvesmoties mainīt lietas, kas kļuvušas neefektīvas. Piemēram, daudzi no tikšanās ar uzņēmumu vadītājiem aizgūst ideju par savas organizācijas vērtību definēšanu, tāpat aizdomājas par dažādu personālvadības jautājumu risināšanas veidiem, stāsta D. Sarceviča-Kalviške.
Savukārt J. Krievāns, vaicāts, cik noderīga pedagogiem būtu pieredzes un zināšanu smelšanās no citu jomu pārstāvjiem, norāda - nevis mentoriem jādodas uz skolu pie skolotājiem, bet gan skolotājiem jāiziet ārpus skolas sienām. «Domāju, ka nepieciešama skolotāju un direktoru rotācija savā darbības jomā: fiziķis, ķīmiķis strādā par skolotāju, tad kādus divus gadus praktiski darbojas savā profesionālajā sfērā, bet skolas direktors pastrādā uzņēmējdarbībā, piemēram, par vadītāja asistentu. Pēc tam var atgriezties skolā jau ar reālās dzīves pieredzi.»