Sinta Ozoliņa
Cik liels smagums novēlās no pleciem?
Es pat nezinu, vai ir tik liels svars (smejas). Ja nopietni, ar katrām sacensībām mana pārliecība mazinājās, vai izdosies ielēkt vismaz pēdējā vilciena vagonā. Sanāca iesprukt priekšpēdējā. Tagad jau sajūta ir tāda, ka var kārtīgi izelpot un turpināt strādāt. Saprašana man ir par to, kas būtu jāuzlabo. Noteikti vajag vairāk spēka un skaidrāku galvu. Ja būšu atbrīvotāka, tad arī viss labāk izdosies.
Šķēpmešanā laikam atbildības slogs īpaši traucē...
Tā arī ir, jo mešanas laikā nedrīkst sakrampēties. Jābūt atbrīvotam. Ķermeņa apakšdaļai ir kārtīgi jāstrādā, augšdaļai ar plastiskumu ir jānotur metiens. Es visu laiku centos ātrāk izmest šķēpu, tas nebija pareizi.
Pēdējais metiens jau bija tehniski labāks?
Noteikti, bet treneris (Gints Palameiks) saka, ka ir vēl rezerve. Pēc trenera teiktā, es esmu tuvu tehniski labam metienam, bet tā īsti vēl neaizķeru to pareizo izpildījumu. Žēl, ka metiens nebija trīsdesmit centimetru tālāks, tad būtu dubultprieks (62,00 metri ir Riodežaneiro olimpisko spēļu normatīvs - aut.), bet tas nekas. Šim posmam atkal būs jāiziet cauri. Būs arī Rio norma.
Divas nedēļas uzklausi Ginta Palameika padomus. Viņa skatījums būtiski atšķiras no tā, ko mācīja Valentīna Eiduka?
Nedaudz, jo būtībā jau visi māca vienu un to pašu.
It kā spēka pietrūkstot Sintai...
O, jā, tam es piekrītu. Esmu ļoti švaka. No vienas puses, tas ir slikti, no otras - tas nozīmē, ka man ir rezerve. Lai gan ne vienmēr, klāt nākot spēkam, uzlabojas arī rezultāts.
Pēc pleca operācijas laikam tā arī nav izdevies atgūt fizisko kondīciju?
Ar šādu savainojumu no mūsējiem nevienam tā īsti nebija izdevies atgriezties. Roka visu laiku ir jātur tonusā. Sezonas vidū es atkal sajutu sāpes.
Tagad esi vienā treniņu grupā kopā ar Madaru Palameiku?
Jā, labākās draudzenes trenējas kopā (smejas). Man ļoti patīk. Esmu ieguvusi tik daudz pozitīvu emociju! Vajadzēja kaut ko pamainīt, lai tiktu no bedres ārā.