Vispirms kopā ar diriģenta Normunda Šnē vadīto kamerorķestri Sinfonietta Rīga 20. septembrī Lielajā ģildē viņa atskaņos ļoti sarežģīto un krāšņo somu mūsdienu komponista Magnusa Lindberga vijoļkoncertu, ar kura spilgtu, satriecošu lasījumu jau sajūsmināja publiku Cēsu Mākslas festivālā (2012. gada vasarā). Eva Bindere būs arī īpašā viešņa Profesionālā pūtēju orķestra Rīga sezonas atklāšanā 1. oktobrī Lielajā ģildē, atskaņojot Kurta Veila Vijoļkoncertu šādam sastāvam. Vijolniece neslēpj, ka īpaša intriga viņai pašai ir gaidāmā muzicēšana Maskavā P. Čaikovska koncertzālē 8. oktobrī Kamila Sen-Sānsa humoristiskās svītas atskaņojumā (programmā Bohēmisks noskaņojums), kuras nagla būs par Krievijas pavalstnieku skaļi kļuvušā franču aktiera Žerāra Depardjē dalība stāstnieka lomā.
Atšķirīgā vilinājums
«Man patīk spēlēt repertuāru, kas nav apaudzis ar rutīnu. Man tas ir interesanti,» Eva saka gan par ārkārtēji sarežģīto un neparocīgi uzrakstīto, toties mūsdienīgi skaisto M. Lindberga vijoļkoncertu, gan par K. Veila opusu, kurš apbur ar smalkumu. «Pirmo reizi pieķeroties Lindberga sarežģītajai partitūrai, biju vieglā stresā, jo bija sajūta, ka rokai pietrūkst pirkstu! Tikai lai izburtos cauri nošu tekstam, cīnījos trīs nedēļas,» atceras E. Bindere.
Kurts Veils viņai kļuvis par tuvu komponistu pēc tam, kad pēc Gidona Krēmera lūguma festivālā Lokenhauzā nospēlējusi dažus skaņdarbus no viņa Trīsgrašu operas pārlikumā vijolei un klavierēm. «Man liekas, ka tā ir lieliska, introverta mūzika, kas ļoti labi raksturo laiku, kad rakstīta,» viņa saka par 1924. gadā Berlīnē sacerēto un 1925. gadā Parīzē pirmatskaņoto vijoļkoncertu. Ceļu uz Parīzi bieži mēro arī viņa pati - uz starptautiskā Čaikovska kvarteta mēģinājumiem, kopā ar domubiedriem no Krievijas, Spānijas un Francijas. «Jau nospēlējām festivāla Via Baltica koncertos Liepājā un Kuldīgā, arī Tallinas kamermūzikas dienās. Divi no kvarteta dalībniekiem ir mani kolēģi Londonā strādājošajā kamerorķestrī The Russian virtuosi of Europe. Aprīlī orķestra turnejā Dienvidamerikā sajutām, ka mums saskanēs,» stāsta Eva Bindere. «Nosaukums Čaikovska kvartets var likties ļoti ambiciozs, tomēr patiesībā tam ir sentimentāli iemesli. Viens no mūsu mūziķiem, vijolnieks Daniels Garlitskis, to izdomāja ne tādēļ, lai tas labi skanētu, bet tāpēc, ka viņa vectētiņam (arī vijolniekam) kādreiz Krievijā bijis šādi nosaukts kvartets.» Lai kopā muzicētu, kvarteta dalībnieki ir gatavi arī piemaksāt - tērēt naudu aviobiļetēm un naktsmītnēm, taču kopīgais gandarījums to atlīdzinot ar uzviju. «Piecpadsmit gadu biju orķestra Kremerata Baltica koncertmeistare, bet, kopš esmu no tā aizgājusi, man bijusi laime spēlēt kopā ar daudziem un dažādiem ļoti jaukiem cilvēkiem. Tas ir brīnišķīgi, ka cilvēciskās attiecības un to ētika ir pilnīgā līdzsvarā ar mūzikas kvalitāti. Man tas liekas ārkārtīgi iedvesmojoši un sagādā lielu prieku,» Eva Bindere atzīstas, ka viņas stihija ir tieši kameransambļi.
Viņas koncertdarbība ir intensīva, spītējot veselības problēmām, kuru dēļ viņa šogad ilgāku laiku nevarēja vispār spēlēt. Drīz viņa spēlēs solo arī Oksfordas simfoniskā orķestra koncertā, 19. oktobrī uzstāsies ar Jēkabpils kamerorķestri. Viņa ir arī vijolnieka Jurija Žisļina Londonā izveidotā kamerorķestra The Russian virtuosi of Europe otro vijoļu koncertmeistare. Nav dīvaini spēlēt orķestrī, kas saucas Krievijas virtuozi? «Varbūt, taču spēlēt ar tik izciliem mūziķiem ir liels gods. Tie ir jaukie dzīves mirkļi. Jurijs Žisļins ir daudzu konkursu laureāts un Karaliskās Mūzikas akadēmijas profesors, orķestrī spēlē arī viņa sieva, Paganīni konkursa laureāte Natālija Lomeiko. Mums ir skaista kompānija,» Eva Bindere palepojas, ka novembrī gaidāmajā turnejā pa Krieviju brauks arī čelliste Kristīne Blaumane un vijolnieks Andrejs Baranovs, šāgada karalienes Elizabetes konkursa uzvarētājs. «Man nav sapņa skaņdarba. Man ir sapņa process. Sapņi dažreiz īstenojas. Mana laime ir muzicēt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem elpoju un domāju uz viena viļņa.» Spēlēt kopā ar labiem draugiem - tas dara Evu laimīgu. Vienlaikus pie viņas, Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētās profesores, skolojas desmit studentu. Tiem labprāt piepulcētos vairāki vienaudži no ārzemēm, taču «viņi baidās iesakņoties valstī, kur nav nekādu nākotnes iespēju. Ko Latvija var piedāvāt mūziķiem? Kādas darba vietas un atalgojumu? Ja brauc studēt uz Vāciju, pēc tam var dabūt darbu orķestrī».