Psihoterapeite medicīnas zinātņu doktore Kornēlija Bulatova toreiz Dienas žurnālistiem Sarmai Kočānei un Jurim Tihonovam uzsvēra, ka Latvijā bērni nav ne fiziski, ne sociāli aizsargāti. To, ka pedofilijas problēma ir skārusi arī Latviju, rādīja bēdīgi slavenā pedofila Kārļa Pētersona darbība - viņš tolaik jau bija apsūdzēts vismaz par desmit zēnu izvarošanu, «taču ir cilvēki, kas par visu vairāk vēlējušies noziedzniekam atvieglot uzturēšanos ieslodzījumā. Sabiedrības attieksme ir noklusējoša. Nereti kaimiņi zina, ka ģimenē bērni tiek seksuāli izmantoti, tāpat zina, ka bērni tiek regulāri sisti, taču neuzskata, ka par to jāziņo. Skolotāji zina, ka kāds no viņu kolēģiem pieder seksuālajām minoritātēm un divdomīgi izturas pret audzēkņiem, zina, ka kolēģis uzmācas skolniekiem, taču par ērtāku uzskata klusēt», Dienai stāstīja Rīgas skolu valdes Bērnu tiesību aizsardzības centra Uzticības tālruņa sektora vadītāja Inese Sūniņa. 1995. gadā valstī tika ierosinātas 112 krimināllietu par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgajiem. Tie bija tikai tie gadījumi, par kuriem tika ziņots oficiālām iestādēm.
Inese Sūniņa Dienai atklāja, ka bērniem, kuri cietuši no seksuālas vardarbības, reālu palīdzību nav iespējams sniegt. «Konkrēts piemērs: cietusi 13 gadu veca meitene. Māte ir šokēta un pilnīgi rīcības nespējīga. Par laimi, ir vecākā māsa, kura meklē palīdzību medicīnas iestādē. Slimnīcā viņai atbild - jā, briesmīgi, protams, taču, no otras puses ņemot, 13 gadu, agrāk vai vēlāk tam tāpat jānotiek, ko tur var līdzēt?» I. Sūniņa pastāstīja, ka, piemēram, Zviedrijā šādiem bērniem ir īpašas klīnikas, un viens no rehabilitācijas pasākumiem ir iespēja uzzīmēt varmāku, tad šo zīmējumu piestiprina pie matrača, un bērns to sit. «Apziņa, ka vainīgais tiks sodīts, ir ļoti svarīga, lai cietušais atgūtu mieru.»
Īpaši grūti ir konstatēt seksuālo vardarbību, kas notiek ģimenē, proti, kad bērnu izmanto viens vai otrs no vecākiem. «Ir pierādīts, ka lielākā daļa vecāku, kuri seksuāli izmanto savus bērnus, arī paši bērnībā ir šādi izmantoti. Ļoti bieži, piemēram, māte zina, ka tēvs guļ ar meitu, taču izliekas to nemanām. Tad bērnam rodas pārliecība, ka tā tam jābūt, ka tas nav nekas ārkārtējs. Ja bērns šādu seksuālo izmantošanu sāk uztvert kā dzīves normu, tas viņu noved uz prostitūcijas ceļa.»
Dienas rakstā tika apskatīts Zviedrijā veikts pētījums, kurš liecināja, ka Baltija tolaik bijusi mazgadīgo prostitūtu paradīze. Paziņojums par Baltijas valstīm sākās ar stāstu par sešpadsmitgadīgu meiteni no Lietuvas, kas 1994. gadā tika deportēta atpakaļ no Izraēlas, jo bija izmantojusi viltotu pasi. Izrādījās, ka pēc aizvešanas uz Izraēlu meitene tika piespiesta strādāt prieka mājā, trīs nedēļu laikā apkalpojusi 200 klientu un par to saņēmusi 3000 dolāru. Personas, kuras šādas meitenes prieka namiem piegādā, par katru meiteni saņemot 3000-5000 dolāru. Zviedru seksžurnālos Rīga un Tallina tiekot attēlotas kā seksa paradīzes. Rīgā jaunākais bērns, kas piedāvājis seksuālus pakalpojumus, bijis tikai astoņus gadus vecs. Lielākā daļa šādu bērnu nākot no krievvalodīgo ģimenēm. Rīgas tikumības policijas uzskaitē 1996. gada pirmajā pusgadā bija uzskaitītas 125 nepilngadīgas prostitūtas. «Arī tad, ja bērns saka - es pats tā gribu, tas ir labi, man tas patīk -, tā ir tikai psiholoģiska aizsargreakcija,» Izglītības un zinātnes ministrijas Bērnu tiesību aizsardzības centra vecākā referente Anda Danenberga nepārprotami noliedza, ka astoņus gadus veca bērna gadījumā prostitūcija varētu būt brīva izvēle.
Raksts beidzās cerīgi - tiekot ierosināti grozījumi likumos, kas nepilngadīgos labāk aizsargās no seksuālas izmantošanas. Ar Ingus Tūna vārdu saistītās lietas vairākus gadus vēlāk liecināja, ka tik vienkārši nodrošināt šo aizsardzību nav iespējams.