Dzīve bez tehnoloģijām
«Es atzīšos pilnīgi godīgi. Datoru sāku lietot tikai pirms kādiem trim mēnešiem, līdz tam man pat savas e-pasta adreses nebija. Nekad neesmu bijis nevienā sociālajā tīklā,» smaidot stāsta Valters. Viņš daudz labprātāk ielecot mašīnā un braucot kaut kur uz upi mētāt akmeņus nekā pavadot laiku pie ekrāna.
«Es visu mūžu esmu bijis pavārs. Sāku ar konditorejas lietām, biju maiznieks. Tad palēnām ņēmu klāt dažādu valstu, tautu un kultūru virtuves. Mani interesēja viss, kas bija jauns un savādāks, arī molekulārā kulinārija, rotaļas ar slāpekli, dažādām garšu esencēm. Tomēr tagad, kā teiktu rokmūziķi, esmu atgriezies pie saknēm, es gribu gatavot lieliskus, neatkārtojamus un sirsnīgus ēdienus no tepat Latvijā izaudzētas gaļas vai dārzeņiem, zivīm un medījuma. Jo mums īstenībā ir pieejams ļoti bagāts izejvielu klāsts. Galvenais ir meklēt, runāt ar piegādātājiem, ar zemniekiem, mazajiem ražotājiem, garšot, vērtēt un organizēt piegādes. Man nav svarīgi, vai tantei, no kuras es pirkšu zemenes, ir kaut kāds zaļš sertifikāts. Man ir svarīgi, kā šīs zemenes, kūpinātais zutis vai jērs garšo. Manī ir iedvesma radīt no šīm izejvielām ko tādu, kas vēl nav baudīts,» aizrautīgi stāsta uzņēmējs.
Telpas ar dvēseli
Lai gan restorāns Miesnieku ielā 8 ir atvērts un sācis darboties, šādas tādas astes tā iekārtošanā vēl ir palikušas. Valters rāda logu starp telpām, no kura vecā krāsa kasīta saviem spēkiem. «Šeit ir Vecrīga, manās telpās nav neviena taisna stūra, un tas bija viens no būtiskiem argumentiem, izvēloties mājvietu restorānam. Es negribēju bezpersoniska eiroremonta kasti, es gribēju, lai telpas ir ar vēsturi, interesantas, ar raksturu un auru. Un te es beidzot tās atradu. Var teikt, ka remontējām mēs paši. Protams, esmu tikai pavārs, un, piemēram, flīzēšanas darbi man pagalam nevedās, tomēr es nevarēju stāvēt malā un darīju visu, ko vien spēju. Ļoti palīdzēja ģimene, draugi, paldies viņiem par to. Nu šis darbs ir paveikts, un, lai gan joprojām pāris nakšu nav kārtīgi gulēts, ir sajūta, ka beidzot varu pievērsties savai lietai. Kalpot saviem viesiem, radot sirsnīgus ēdienus, fantazējot receptes un mazliet eksperimentējot. Vēlos, lai restorāna viesi būtu ik reizi patīkami pārsteigti, jo es tiešām centīšos neieslīgt rutīnā un kulinārā garlaicībā, bēgšu no pašapmierinātības pilna snobisma ēdienu pasniegšanā. Es vēlos, lai viesi kļūtu par maniem draugiem, lai es viņiem varu priecīgi teikt - šodien man ir tikai jērs vai līdaka, ko jums piedāvāt, bet tiešām nenožēlosiet, ja pagaršosiet,» smaida Valters.
Sirsnīgais ēdiens
Sarunājamies pirmdienā, dažas dienas pēc Valtera restorāna atklāšanas. Plauktos rindojas Latvijā darināts vīns, morss un limonādes. Sarunas laikā ienāk pāris apmeklētāju, uz galda man priekšā ir ozolkoka dēlītis, uz tā ir maize, sviests ar ķimeņu radziņiem, trauciņā blakus - desu ripiņu, bekona gabaliņu izlase un vēl šis tas. Valters stāsta, kā pirms dažām nedēļām braucis pie savas mammas un viņa piedāvājusi dēlam pašas ceptas kotletes ar rupjmaizi un sviestu. Tās bijušas pašas gardākās kotlešmaizes pasaulē - daudz gardākas par delikatesēm un gurmānu brīnumiem, kas baudīti šefpavāra karjeras laikā. «Tas ir tas, ko es vēlos parādīt saviem viesiem. Es vēlos, lai viņi izbauda no it kā vienkāršām sastāvdaļām gatavotus fantastiski garšīgus ēdienus. Te nebūs mikroskopisku porciju, kosmisku cenu, stīvas apkalpošanas ar viesmīļiem baltos cimdos. Mans sapnis ir par sirsnību un vienkāršību, kurā cilvēks jūtas gaidīts un kurā viņš var baudīt ar mīlestību gatavotu ēdienu bez viltus,» stāsta Valters. Lasiet arī www.diena.lv/dienas-starts