Premjerministre Laimdota Straujuma ir satraukusies un pauž bažas. Satraukties nevajag. Tas atstāj nelabu iespaidu uz veselību un traucē pieņemt skaidrus un pārdomātus lēmumus par dažādu pasākumu atlikšanu.
Svarīgākais ir atrast satraukuma cēloņus un tikt ar tiem galā, ko šoreiz konsultants ar lielu entuziasmu arī dara.
Satraukums radies tādēļ, ka ministrijas, papīrus vicinot, apelē par jaunu štata vietu izveidošanu, kuras esot absolūti nepieciešamas. Izglītības ministrijai vajag jaunus darbiniekus kosmosa pētīšanai. Cepuri nost - vajadzības aprēķinātas smalki no durvju kliņķa līdz pakaramajam. Skaidrs, ka visa Eiropa atkal smiesies, ja tūlīt neiesaistīsimies zvaigžņu skaitīšanā. Ekonomikas ministrijai nepieciešami būvnieku pārraudzītāji. Jūs gribat Zolitūdes atkārtošanos?! Protams, nē! Nu, lūk… Kultūras ministrijai vajadzēs nodaļu, kas uzmanīs PAREIZĀ VIEDOKĻA pareizību masu mēdīkļos. Ieņēmumu dienestam jāpiesaista jaunas sejas… tur grūti saprast - laikam dienesta ģerboņa apsargāšanai.
Protams, tas viss ir ciešā sakarā ar nepieciešamību palielināt budžetu valsts aizsardzībai mums zināmo iemeslu dēļ. Dienā, kad Aizsardzības ministrijas pārstāvji atritinās savu sarakstu ar darbvietu vajadzībām, citi ar pieprasījumu lapiņām varēs iet pagulēt. Tādēļ atbalstāma ir tendence pamanīties pa priekšu, kamēr Valdemāra ielas namā vēl liek galus kopā un moka kalkulatorus.
Nu, vienīgi tas satraukums un bažas.
Kā mazināt šo cilvēciski saprotamo stresu?
Izeja ir! Pat veselas divas. Sauksim tās nosacīti - par cieto un šķidro..
Šķidrā izeja. Tā kā dažādu nolēmumu lielākā daļa - elektrība, būvniecība un citi - atlikta uz rudeni, lemšana par štata vietām kopumā arī jāatliek uz brīdi, kad kokiem lapas birst. Tad varēsim skatīt visu patīkamā sistēmiskā kopumā. Protams, ar vienu izņēmumu - Sandras Sondores-Kukules štata vietu. Kādam taču jāuzrauga, kas valstī notiek.
Cietā izeja. Jeb PAREIZAIS VIEDOKLIS. Jezgā ap jaunām darbvietām valsts struktūrās tomēr jūtama tāda plakana vienpusība. Arī apskatnieki un komentētāji neizrāda pietiekami kompleksu pieeju. Zinām taču, ka nedrīkst pieļaut diskriminējošu dalīšanu: lauki - pilsēta, sievietes - vīrieši, krievi - latvieši! Tāpat nedrīkst kaut kā mehāniski nodalīt valsts un privāto sektoru. Visi esam viena valsts ar savu sāpi, uztraukumiem un bažām. Ja uz problēmu paskatās no šī skatpunkta, situācija ir daudz cerīgāka. Proti - var prognozēt, ka Krievijas un Ukrainas krīzes sakarā mazināsies darbvietu skaits privātajā sektorā. Līdz ar to ir pat nepieciešams adekvāti palielināt strādājošo skaitu valsts daļā. Tas nodrošinās makroekonomisko stabilitāti, kas neskaidrā starptautiskā situācijā ir ļoti vēlams. Kredītreitingu aģentūras liks labas atzīmes, uz Latviju no bīstamās Ukrainas un citām vietām grūstīdamies steigsies investori. Lai ar tiem tiktu galā, būs nepieciešamas vēl papildu darbvietas ierēdniecībā.
Tā kā ekonomiskā stabilitāte, ko mēs varam panākt ar iepriekš pieteikto darbvietu politiku, ir būtisks valsts drošības priekšnosacījums, tad tikai loģiski, ka nepieciešamais finansējums jāieskaita valsts aizsardzības sektorā. Līdz ar to eleganti atrisinām vai vismaz nopietni pavirzām uz priekšu delikāto valsts aizsardzības budžeta pieauguma uzstādījumu.
Uztraukumam nav pamata. Tagad svarīgāk neļauties gaidāmo panākumu reibonim.