Dažos varas mehānismu darbības aspektos Latvija draudzīgi iekļaujas citu Rietumu valstu tradīcijās (par to jēdzīgumu var strīdēties, bet tā nav šī teksta tēma). Piemēram, arī «vecajās demokrātijās» vairums politiķu, zaudējot darbu, kā saka, uz ielas jau nepaliek. Vieni braši dodas pelnīt naudu plašajā lobistu saimē (lielā mērā anglosakšu modelis), citi rod iztiku valsts uzņēmumu vadībā vai citās publiskā sektora struktūrās (jo krāšņi Francijā). Īsi sakot, lai kā daļa publikas šķendētos par Latvijas politiķu «zelta izpletņiem», šajā jomā, atvainojos par cinismu, mēs vismaz neizceļamies.
Savukārt «rotācija» Valsts ieņēmumu dienesta (VID) struktūrās ir kaut kas īpatnējs. Šajā gadījumā no metodes viedokļa. Proti, citviet lietoto metodi vispārināti var aprakstīt tā: ja strādājošais (ierēdnis, tiesībsargājošo iestāžu darbinieks utt.) ir patiešām nogrēkojies, tad viņu nekur «nerotē», jo tas tiek uzskatīts par bezjēdzīgu vingrinājumu - cik garš, tik plats. Šis, iespējams, būs saasināts piemērs, bet, kad Meksikā sāka nopietni cīnīties ar organizētās noziedzības saaugšanu ar policiju, tad nevis māžojās ar korumpētu policistu pārcelšanu uz kādu citu reģionu, bet problemātiskajā reģionā cīņai pret mafiju ieveda armiju. Līdzīgi ir notikušas t. s. rindu tīrīšanas dažādu ASV reģionu policijas struktūrās, kampaņas, kas pazīstama ar nosaukumu Tīrās rokas, ietvaros Itālijā utt.
Un, no otras puses, netiek praktizēta pašmērķīga «rotācija», jo kāds taču ir «jārotē», citādi publika nikna. Vai nu «visu labu!», vai likšana mierā.
Taisnību sakot, VID izvēlētā metode unikāla nav, tiesa, tad līdzības jāmeklē vēsturē. Cariskajā Krievijā šmuces sataisījušus ierēdņus bieži pārcēla darbā uz citu guberņu, savukārt pēckara PSRS sods izpaudās kā «aizrotēšana» vadīt kādu skrejlapu, muzeju vai kolhozu. Ir iespaids, ka līdzīga prakse bija britu un franču koloniālajā administrācijā, bet jebkurā gadījumā runa ir par pagājušo gadsimtu. Ak jā, vēl mūsdienu Krievijā, kas arī diez vai ir labs paraugs.
Īsi sakot, nav šaubu par VID sakārtošanu kā mērķi, runa ir par metodi, jo tā ir vai nu par mīkstsirdīgu pārkāpumu reālu izdarītāju gadījumā, vai arī «spēle uz publiku» ar zināmiem kolektīvās vainas elementiem. Nepārliecina arguments, ka «rotācija» ir noderīga kaut tāpēc vien, lai amatpersonas savos posteņos «neapaugtu» ar t. s. neformālajām kooperatīvajām saitēm - Latvija objektīvi ir pārāk maza (ģeogrāfiski, cilvēku skaita ziņā), lai pārcelšana citā postenī vien radītu nopietnus šķēršļus šādām saitēm. Starp citu, tas Latvijā ir pierādījies vairākkārt. Līdz ar to lēmums šonedēļ par «rotācijām» vairāk ir reakcija uz mediju spiedienu, nevis risinājums.