Krievijas informatīvajam karam, tās lietotajām sabiedrības šķelšanas un maldināšanas stratēģijām veltītā filma ir Baltijas valstu žurnālistu un filmu studiju kopražojums. Scenāriste un idejas autore ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re: Baltica vadītāja Sanita Jemberga, līdzautores - Re: Baltica dibinātāja Inga Spriņģe un TV3 raidījuma Nekā personīga galvenā redaktore un producente Arta Ģiga. Kā eksperti filmā izsakās tādi pasaulē pazīstami žurnālisti kā Anne Aplbauma, Artemijs Troickis un Edvards Lūkass, drošības eksperts Džulians Lindlijs-Frenčs, bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, Levadas centra vadītājs Ļevs Gudkovs. Filmas Ģenerālplāns nosaukums rāda, ka tā liks apšaubīt dažu politikas apskatnieku apgalvojumu par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kā labu taktiķi, bet sliktu stratēģi. Viens no filmā intervētajiem - Anderss Fogs Rasmusens - pieļauj, ka Putinam ir kāds ģenerālplāns, ar kādu viņš iedomājas sakārtot šo pasauli.
Informācijas lavīna
Doma pētīt Krievijas ietekmes sviras un veidot dokumentālu filmu Sanitai Jembergai radās pirms diviem gadiem, sākot strādāt Re: Baltica, bet Krievijas veiktā Krimas aneksija un minējumi, vai Baltijas valstis ietilpst nākamo agresijas virzienu skaitā, tēmu padarīja karstāku. Filmas veidošanai tika uzaicināts Juris Pakalniņš. Viņš tagad filmas tēmu raksturo ar līdzību no savas bērnības - pagājušā gadsimta 60. gadu vidus: «Reiz mums ar draugu netālu no mājas piesējās trīs krievu vienaudži. Sāka grūstīt manu draugu, es iejuku pa vidu, bet tad pārējie uzklupa man no muguras, nogāza mūs abus zemē, sameta acīs smiltis un aizlaidās. Mēs abi piecēlāmies, un atceros, ka pirmā sajūta man bija: kā drīkst tik negodīgi rīkoties - uzbrukt no muguras un mest smiltis acīs? Bet tagad ir pagājuši 50 gadi, un Putins pierāda, ka tā drīkst pat veselas valsts politikas mērogā - melot, skatoties acīs, vārdu sakot, sametot acīs smiltis, lai tu nevari pretoties. Krievijas neredzamā kara darbības metodes arī ir šāda smilšu mešana acīs.»
Filmēšanas sākumā autori saskārušies ar informācijas lavīnu: «Iznāca skriešana pakaļ vilcienam - paiet nedēļa vai divas, un tā informācija, kas vakar vēl bija svaiga, jau noveco,» Juris Pakalniņš stāsta, ka rezultātā viņi ieguvuši ļoti daudzas stundas uzfilmēta materiāla, no kura bija jāizveido 50 minūšu filma. «Sākumā mums bija, šķiet, kādi astoņi varianti... Beigās pār Sanitu nāca apskaidrība, un viņa izdomāja variantu, kuru arī īstenojām, sijādami nost visu lieko. Protams, daudz kas no ekspertu teiktā palika ārpusē.»
«x stunda»
Citu epizožu starpā Pakalniņš ar filmēšanas grupu divus gadus filmēja 9. maija svinības Rīgā (9. maija sakralizācija, izvairoties no Padomju Savienībai neglaimojošajām Otrā pasaules kara vēstures liecībām, ir viens no Putina režīma ideoloģijas stūrakmeņiem). Iespaids bijis nomācošāks nekā agrāk televīzijas ziņās redzētais: «Kad es pirmo reizi to filmēju, dienas beigās manas smadzenes bija tā uzkūpējušas, ka, mājās pārnācis, izdzēru pudeli Rīgas Melnā balzama. Viena lieta ir redzēt šā pasākuma oficiālo, ķeksītim domāto pusi, bet cita - garāmejot uzklausīt vēstījumus, kurus, piemēram, filmētājam velta 9. maija svinētāju piedzērusies daļa, redzot, ka filmētāji nav no Pervij Baltijskij kanal… Filmā šīs epizodes netika liktas, lai neradītu lieku tendenciozitāti. Filma jau nav par to, turklāt šādi degradēti tipi ir arī starp latviešiem,» saka Juris Pakalniņš un piemin viena no filmas ekspertiem - Arēmija Troicka - stāstu par kādu Igaunijas taksistu, kurš uz Troicka jautājumu, kāpēc tad taksists te dzīvo, ja viņam Igaunijā viss šķiet slikts, atklāti atzinies: «Mēs gaidām x stundu!»
Filmas scenārija autore Sanita Jemberga uzskata, ka pretlīdzeklis Putina propagandai ir vēršanās pie Latvijas krieviem un runāšana par viņiem svarīgiem jautājumiem. Tad tādiem profesionālajiem sabiedrības šķēlējiem kā filmā redzamie Aleksandrs Gapoņenko, Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka un citi nebūs tik lielas ietekmes uz nekritiskiem prātiem.