Valērijs Šabala
Kādas ir sajūtas pēc trofejas izcīnīšanas?
Labas emocijas, izcīnot trofeju. Ir ļoti pozitīvi, ka tikām pie vajadzīgā rezultāta, bet spēle nebija laba no mūsu puses - visi to ļoti labi saprotam. Pirms atlases cikla spēlēm analizēsim. Trofejas izcīnīšana vienmēr ir laba lieta, bet cita lieta - sniegums. Pie tā jāstrādā vairāk.
Uzdevums bija cīnīties par uzvaru, vai galvenais bija noturēt neizšķirtu?
Protams, bija jāspēlē uz uzvaru. Ja gribi noturēt neizšķirtu, parasti tas nebeidzas labi. Mēs mēģinājām uzvarēt, taču pirmais puslaiks mums jau atkal bija galīgi nekāds. Nezinu, ar ko tas saistīts. Otrais jau bija mazliet labāks, bet arī tas nebija tik labs, kādu vēlējāmies. Spēlējām uz uzvaru.
Nu jau trīs spēles pēc kārtas ir pagalam neizteiksmīgs sniegums pirmajos puslaikos, bet otrajos, nākot laukumā Zjuzinam, kaut kas sāk veidoties uzbrukumā.
Man šķiet, ka mums ir tikai divi tāda tipa pussargi, kas vairāk tendēti uz uzbrukumu, nevis aizsardzību: Cauņa un Zjuzins. Cauņa, kā paši zināt, gandrīz visu laiku ir traumēts. Paliek tikai Zjuga, bet viņš pirms mača ar Lietuvu dabūja nelielu traumu, tāpēc treneris nevēlējās lieki riskēt ar viņu. Citu šāda tipa pussargu mums vienkārši nav.
Kādu iespaidu atstāja Lietuvas un Igaunijas izlase?
Man pat liekas, ka igauņi bija stiprāki par Lietuvu. Viņiem bija spēles zīmējums, varēja redzēt, ko treneris no viņiem grib. Bet lietuvieši... Sāka ļoti aktīvi. Tādā karstumā! Pēc pirmā puslaika viņi bija jau galīgi paguruši, nevarēja paskriet. Nezinu, varbūt tā bija viņu treneru kļūda. Tallinā bija futbolam labi apstākļi, un igauņi spēlēja organizēti.
Pēdējos trīs mačus ar Rudņevu spēlē klasiskā uzbrucēju pārī, bet iepriekš izlasē pārsvarā biji zem uzbrucēja. Kā mainās pienākumi?
Tagad mums ar Artjomu jānosedz gan divi aizsargi, gan viens balsta pussargs - vairāk darba.