Šarlotes tēvocis, Svētā Marka baznīcas vikārs, veselībai pasliktinoties, gatavojās doties pensijā un kā «kāzu dāvanu» izkārtoja iespēju, lai Edaldži varētu pārņemt draudzi. Ģimenē laika gaitā piedzima trīs bērni, no kuriem vecākais bija 1876. gadā dzimušais Džordžs, kautrs, vientuļš zēns gandrīz bez draugiem.
Tādā noslēgtā un aizdomu pilnā vidē kā Greitvairlija «melns» vikārs bija kaut kas nepieņemams; visi tur bija stingri pārliecināti, ka balto cilvēku pienākums ir sludināt evaņģēliju melnajiem, nevis otrādi. Daži draudzes locekļi nekādi nespēja saprast, kā aziāts var būt kristiešu draudzes mācītājs, un pēc rīta dievkalpojuma nevēlējās spiest viņam roku. Ģimenei gluži dabiski nācās ciest no rasu aizspriedumiem, bērni skolā tika pastāvīgi izsmieti, kas nelabvēlīgi ietekmēja Džordža nervu sistēmu. Kaut gan vietējās avīzes bieži cildināja mācītāja Edaldži sprediķus, viņš savam stāvoklim tikai kaitēja ar diezgan valdonīgu un skarbu attieksmi pret savu ganāmpulku, jo stingri turējās tikai pie likumiem, nevēloties ņemt vērā vietējās īpatnības.
1888. gadā, kad Džordžam Edaldži bija divpadsmit gadu, viņa tēvs sāka saņemt anonīmas vēstules. Viņš tās ignorēja, taču vēstules kļuva arvien draudīgākas un tika sūtītas arī viņu kalponei, septiņpadsmitgadīgajai Elizabetei Fosterei. Vienā bija pat draudi viņu nošaut, kad «melnais» būšot izgājis. Mācītājmuižas logi tika izdauzīti un sienas aprakstītas ar «ļaunos» Edaldži aizskarošiem saukļiem. Galu galā mācītājs vērsās policijā, kas pārbaudīja draudzes locekļu rokrakstus un nāca pie slēdziena, ka vēstuļu autore ir Elizabete, kura rakstījusi vēstules arī pati sev, lai maldinātu izmeklētājus. Viņa kategoriski noliedza savu vainu, bet, advokāta pierunāta, beigās Kanokas policijas tiesas sēdē 1889. gada janvārī tomēr atzinās, lai tiktu cauri ar vieglāku sodu. Viņai tika piekodināts neko tamlīdzīgu vairs nedarīt, tomēr viņa joprojām pastāvēja uz savu nevainību un zvērēja kādu dienu atriebties Edaldži ģimenei, kurai nebija citas izvēles, kā meiteni atlaist.
Kādu laiku vēstules vairs nepienāca, bet 1892. gadā anonīmo vēstuļu kampaņa atsākās ar jaunu sparu. Pienāca dučiem vēstuļu trīs dažādos rokrakstos it kā no ļaunuma un pret Edaldži vērsta velnišķa naida pilniem cilvēkiem. Daudzas šķita kāda nenormāla reliģiska maniaka rakstītas, jo piesauca «Visvareno», «Tumsas Princi», «Dievu-Sātanu» un nesakarīgi murgoja: «Es alkstu, jā, es alkstu... cepināties Elles ugunīs, kas nekad neapdziest, nekad, nekad, nekad... Ak, Dievs, tu zini, kādēļ esmu zaimojis...» Īpašs ļaunums tika izgāzts pret Džordžu: «Zvēru pie Dieva, ka drīz nogalināšu Džordžu Edaldži. Vienīgais, ko šajā pasaulē vēlos, ir atriebība, atriebība, saldā atriebība, pēc kuras ilgojos, tad varēšu laimīgi cepināties ellē...»
Drīz vien šī lieta nonāca Stafordšīras policijas priekšnieka cienījamā kapteiņa Džordža Ansona, Ličfīldas grāfa otrā dēla, redzes lokā.
(Turpinājums 10. jūlija numurā)