Dabas pētnieks un fotogrāfs Uģis Piterāns vadīja ekspedīciju, ne tikai stāstot un palīdzot ieklausīties, bet arī pats mēģinot sasaukt nakts putnus ūjinot. Šad tad viņam tas arī veiksmīgi izdevās. Interesentu grupa bija visai liela - ap 20 cilvēku, taču, neskatoties uz to, ka visi bijām dabas mīļotāji amatieri, starp kuriem dažs labs pārgājienā bija devies kopā ar draugiem nosvinēt savu dzimšanas dienu, gājēji spēja būt gana klusi, lai netraucētu naksnīgā meža iemītniekiem rosīties, kā ierasts.
Latvijā ir sastopamas 12 pūču dzimtas sugas: apodziņš (Glaucidium passerinum), ausainā pūce (Asio otus), baltā pūce (Bubo scandiaca), bikšainais apogs (Aegolius funereus), mājas apogs (Athene noctua), mazā ausainā pūcīte (Otus scops), meža pūce (Strix aluco), purva pūce (Asio flammeus), svītrainā pūce (Surnia ulula), urālpūce (Strix uralensis), ūpis (Bubo bubo) un ziemeļpūce (Strix nebulosa).[1] Lielākais pūču dzimtas putns, kas dzīvo Latvijā, ir ūpis. Gandrīz tikpat liela kā ūpis ir baltā pūce, kas Latvijā, iespējams, sastopama tikai kā reta ieceļotāja. Visbiežāk sastopamā suga ir meža pūce, bet otra biežāk sastopamā suga ir ausainā pūce.
Kā jums radās ideja par šādu pārgājienu?
Ideja bija jau kādu laiciņu, biju pats piedalījies līdzīgos pasākumos. Man gribējās ziemā izstaigāt Ķeguma puses Tomes mežus. Tas ir viens no retajiem blīvajiem mežu masīviem, kas nav bieži apdzīvots - tikai viena otra māja attālu cita no citas, jaunaudzītes, pa kādam izcirtumam. Kopā ar LOB Rīgas grupu izdomājām, ka jāparāda šīs vietas cilvēkiem, jāļauj saklausīt, kā tad tās pūces mežā uzvedas.
Vai 20 cilvēku liela grupa nebiedēja, ka būs skaļi?
Jā, visideālāk šādos pārgājienos doties kompānijā, ne lielākā par pieciem cilvēkiem, jo tad var pārvietoties gana klusi. Taču pūces lielākoties no cilvēkiem pārāk nevairās un, kad tās dzied, mēs tās varam dzirdēt no lielāka attāluma nekā putni mūs tuvojamies. Esmu priecīgs, ka interesentu bija daudz. Maršruts bija garš, bet visi tika galā!
Vai pats bijāt jau šos mežus izstaigājis? Šķita, ka jums pazīstamas vietas, kur un kad kādu putnu saklausīt.
Pilnībā ne, daļēji biju apkārtni izbraukājis ar velosipēdu, taču galvenokārt vadījos pēc kartes. Zinot apmēram, kāda tipa meži tie ir un kādām sugām tīkami, varēju saprast, ko kur iespējams saklausīt. Pūces astopamas mežos, kuros ir lieli, līdz ar to veci un dobumaini koki. Mūsu mežos pēdējā laikā šādu koku daudzums samazinās, jo saimnieciskie meži ne reti šādu vecumu nemaz nesasniedz, kā arī veci, pussatrunējuši koki no tiem tiek tīrīti. Apodziņš ligzdo dzeņu veidotajos būros. Pūcēm tīk arī medņu riestu teritorijas. Mednis kalpo kā tāda lietussargsuga - tam tīk sausi priežu meži, kuros dzīvo arī melnā dzilna, kura kaļ dobumus un tajos iemetas arī pūces. Rūpējoties par kādu biotopu vienas sugas dēļ, mēs palīdzam vairākām, tas ir ļoti svarīgi! Ziemā mežā dzirdamas galvenokārt pūces nometnieces, bet, ja mēs ietu pārgājienā aprīlī, maijā, tad būtu vēl daudz ko dzirdēt no citu sugu putniem.
Gājām aptuveni pusstundu un tad klausījāmies minūtes desmit piecpadsmit, atkārtojot sistēmu visas nakts garumā. Kādas sugas dzirdējām?
Mēs dzirdējām divus urālpūču tēviņus un trīs bikšainos apogus. Ja būtu ceļā devušies mazliet agrāk, īsi pēc saulrieta, mums būtu bijusi iespēja saklausīt arī apodziņu. Tas ir aktīvs īsi pirms un pēc saulrieta un saullēkta. Šādā sastāvā pārvietojoties, var teikt, ka mums ļoti paveicās. Tuvākā pūce atradās aptuveni puskilometru no mums. Piemēram, meža pūces vispār ligzdo cilvēku tuvumā - parkos, kapos, alejās, kur lieli koki. Un nemaz neuztraucas par cilvēku tuvumu. Galvenais, lai dzīvesvietas tuvumā ir, ko ēst - gana peļveidīgo grauzēju. Dažreiz, kad paveicas, pūci var arī ieraudzīt lukturīša gaismā. Tā nebēg, ja cilvēks to pārsteidz, bet sastingst un izliekas, ka tās te nemaz nav.
Ko pūces vēsta ar savu dziesmu? Meklē dzīvesbiedru?
Iespējams, taču, visticamāk, tās ziņo par savu teritoriju, raidot signālus citām sugām un konkurentiem, ka noteikta teritorija jau ir aizņemta. Ka pūce te atrodas, ir dzīva un vesela. Pūces sāk ligzdot agri: martā, aprīlī, it sevišķi nometnieces. Mēs izmantojām arī putnu balss ierakstus, ko atskaņoju, lai pūces uz tiem atsauktos. Arī pats protu ūjināt, atdarinot bikšaino apogu.
Izskatījās, ka visiem ļoti patika. Vai līdzīgus pārgājienus rīkosiet vēl? Kas jāņem vērā, lai ekspedīcija izdotos?
Šoreiz maršruts bija garš, pakārtojāmies arī sabiedriskā transporta grafikam, un no Ķeguma uz Rīgu pirmais vilciens bija piecos no rīta. Dalībniekiem jānovērtē savi spēki, jābūt piemērotiem apaviem un apģērbam, līdzi ēdienam un karstai tējai, ūdenim. Domāju, ka noteikti rīkosim vēl dažādus pārgājienus. Pērn bija lielisks pūču klausīšanās pasākums Ķemeru Nacionālajā parkā. Cilvēku interese ir liela, un tas priecē, it sevišķi, ka dabu iepazīt dodas gados jauni cilvēki, izvēloties iet pa mežu.