Nesenajā izstādē Mūkusalas mākslas salonā dominēja portrets un mazāk pazīstamie akvareļi, bet tagad var doties apskatīt nepārprotamu zelta fonda izlasi - darbus, kas ne tikai apliecina Eliasa daudzveidīgo modernismu un pastozi dramatisko (jaun)reālismu, bet arī pārkāpj netveramo robežu starp gleznieciskajiem meklējumiem un atklājumiem. Atklājumi šai gadījumā ir izteiksmīgas pērles izvēlētajā koordinātu sistēmā. Izstādes iekārtojumā nav radikālu pārsteigumu, ļaujot hronoloģiski virzīties no padsmito gadu krāsainajiem eksperimentiem uz arvien apjomīgāku, vecmeistariski zeltainu, tumsnēji piesātinātu glezniecību. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja īpašumu papildina darbi no Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, kā arī privātkolekcijām.
Ekspozīcija sākas ar «rokas izmēģināšanu» dažādos virzienos, kuru koeksistence jeb vienlaicība pati par sevi ir zīmīga savdabība. Ja kādam Eliass šķiet vienkāršs Anrī Matisa sekotājs (viņa hrestomātiskās Sarkanās istabas (1908) citātam tuvojas, piemēram, Eliasa Brokastis, ap 1918), tikpat labi lietojams arī Vinsenta van Goga skolnieka tituls - tādi darbi kā Pašportrets (ap 1913) vai Interjers ar gultu (ap 1917) runā paši par sevi. Zinātāji tikpat droši sazīmēs puantilisma vai kluazonisma elementus līdz pat kādam sānsolim kubofutūrisma stilistikā (Zāģeri, ap 1919), bet Akts (Pēc Engra) (ap 1913) liecina par Eiropas vecmeistaru pārzināšanu. Tomēr tas ir tikai atspēriena punkts individuālai attīstībai. Gleznas grupētas pēc tematiskas, stilistiskas un emocionālas sabalsošanās. Piemēram, pelēcīgas pilsētainavas (mazliet radniecīgas vispelēkākajiem no fovistiem - Albēram Markē), košie sieviešu tēli interjeros (māsa Maija, jaunības gadu draudzene Karija u. c.), renesansiskās peldētājas un, protams, dzimto Zīlēnu lauku māju ikdiena, kas šķiet esam enerģiskas, ekspresīvi uzlādētas glezniecības etalons. Tomēr tā nekādi nekļūst par virtuoza ārišķīguma parādi, kā arī īsti neierakstās 30. gadu agrārā pozitīvisma gultnē - kaut vai draudīgi kontrastaino gaismēnu dēļ. Pēckara laika darbi, kuru līmenis var raisīt vairāk jautājumu, šoreiz atstāti ārpusē. Izstāde ir tīkami nepieblīvēta ar eksponātiem; tās pašsaprotami ierobežoto apjomu kompensē tiešais kontakts ar mākslas darbu - krāsas skanīgumu, faktūras dinamiku u. c. momentiem.
Dzīve kā filma
Toties maksimāli pilnīgu informācijas klāstu var gaidīt no apjomīgā izdevuma, kas laists klajā ar SIA Alfor un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Lai arī Eliass nekādi nepieder pie marginālu mākslinieku aprindām, līdzšinējās publikācijas bijušas visnotaļ pieticīgas. Ārēji grāmata atgādina citas biezās izdevniecības Neputns monogrāfijas - par Jāzepu Grosvaldu, Jēkabu Kazaku, Johanu Valteru vai Valdemāru Toni -, tomēr saturs ir manāmi atšķirīgs un nav bijis viena autora pārziņā no vāka līdz vākam. Pēc visai konspektīva pārskata (Laima Slava) par Eliasa mākslas specifiku (tēmām, ietekmēm) seko plašs attēlu bloks, kurā izsekot radošo meklējumu līkločiem. Vai Eliass patiesi ir «XX gs. pirmās puses latviešu glezniecības dižākā figūra» (9. lpp.), varētu būt gaumes ietonētu diskusiju jautājums. Toties cits secinājums: «Neviens no latviešu gleznotājiem nav pārbaudījis XIX gs. beigu un XX gs. sākuma virzienu piedāvātās iespējas tik intensīvi kā Ģederts Eliass» (turpat) šķiet visai pārliecinošs. Teksta lielāko daļu aizņem Marijas Kauperes un Laimas Slavas kopdarbs - raksts Dzīve, kas būtībā ir grandiozs vēstuļu, recenziju u. tml. citātu kaleidoskops, papildināts ar vispārējo mākslas un vēstures norišu komentāriem. Lasās raiti un, domājams, interesanti arī glezniecības niansēs neiesvētītai publikai, ievilinot cita laikmeta reālijās. Nedaudz paradoksālas atklāsmes - ar kreisām idejām aizrāvās visa Eliasu ģimene, kas nekādi nebija pieskaitāma pie trūcīgām (bagātajā saimniecībā Eliasu atvases pat varēja nestrādāt lauku darbus, un ienākumi ļāva vēlāk ilgstoši atbalstīt bērnu studijas un uzturēšanos ārzemēs). Mākslinieks, kurš piedalījās 1905. gada kaujinieku operācijās (vairāk sk. Filipa Rufa grāmatā Pa stāvu liesmu debesīs), neuzskatīja, piemēram, sociāli angažētos peredvižņikus par uzmanības vērtiem un sekoja apolitiskuma paraugam Matisam, kurš, kā zināms, par mākslu teicis, ka tai jālīdzinās «labam atpūtas krēslam». Jau 30. gados nevēlamie sakari ar sociāldemokrātiem izrādījās vēl jo bīstamāki pēc padomju okupācijas, liekot Eliasam dzīves nogalē rezignēti sacīt uz Zviedriju emigrējušās māsas meitai Izabellai Cielēnai: «Reiz tavi vecāki un es cīnījāmies par brīvību 1905. gada revolūcijā, lai gāztu caru, bet tie, kas nāca viņa vietā, bija daudz nežēlīgāki un netaisnīgāki - cars sodīja, ja pret viņu sacēlās, tagad soda par neko.» (384. lpp.) Grāmatā iekļautās Izabellas atmiņas papildina tuva Eliasa drauga un līdzgaitnieka Ugas Skulmes dēla Jurģa Skulmes stāstītais ar daudzām kolorītām detaļām (viņa privātais arhīvs ir arī viens no publicēto materiālu avotiem). Savukārt sadaļā Vēstules, dienasgrāmatas, piezīmes mīļvārdiņiem piesātināto vēstuļu izlase ļauj ieskatīties vētraino romantisko attiecību sfērā, kur gandrīz pastāvīgi vienā laikposmā figurē vairākas daiļā dzimuma pārstāves (kuras par šo situāciju, kā sagaidāms, bieži nav sajūsmā). Tomēr zināmas pārdomas raisa atkārtojumi un pārklāšanās - varbūt optimālāka struktūra būtu Dzīves un vēstuļu sintēze vienā plašā nodaļā? Jāpiekrīt jau daudzviet izskanējušai domai, ka Eliasu dzimtas vēsture ir lielisks materiāls spēlfilmai (ja kaut kad rastos līdzekļi un īstenotāji), bet nesagaidītais aspekts šoreiz ir izvērstāka pašas mākslas analīze, kas līdzsvarotu Džordžo Vazāri aizsākto piedzīvojumu tradīciju mākslas literatūrā.