Terora akts ar savu negaidītību neizbēgami izraisa acumirklīgas reakcijas un skaidrojumus. Tas ir saprotami, tādēļ būtu aroganti vērtēt emocionālās izpausmes, piemērojot tām racionālas analīzes instrumentus. Tikai jāpatur prātā, ka, paliekot pirmo, spontāno reakciju segmentā, mēs varbūt palaižam garām citus terorisma cēloņus.
Šos apsvērumus raisa neilgi pēc terora akta Nicā parādījušies paziņojumi, arī Latvijas publiskajā telpā, ka šī traģēdija ir kārtējās sekas «multikulturālismam». Atklāti sakot, pats apzīmējums laika gaitā kļuvis arvien izplūdušāks, tādēļ tā lietošana vispār ir diezgan riskanta. Tomēr, lai kā arī būtu, nav jau runa par to, ka Eiropas integrācijas politikās nebūtu kļūdu, - ir. Bet - ja mēs terora cēloņus tik ļoti sasaistām ar «multikulturālismu», tad nav skaidrs, kas motivē fanātiķus nogalināt citus un sevi zemēs, kur no «multikulturālisma» nav ne smakas (Afganistāna, Pakistāna utt.). Citiem vārdiem sakot, paliekot pie šī viena skaidrojuma (?), mēs paši atsakāmies pārdomāt citus faktorus, kas, ļoti iespējams, ir būtiskāki.
Visos laikos ir bijuši indivīdi, indivīdu grupas, kuru noliegums tam, ko zinātniski nekorekti var saukt par pasaules lietu kārtību, ir bijis iracionāli ass. Un šis noliegums ir izpaudies visdažādākajās formās - sākot no sazvērestības teorijām, beidzot ar piesliešanos ekstrēmām politiskām grupām. Jautājums, kas man šķiet svarīgs, ir: kas noticis ar šīm citām izpausmes formām, naida manifestēšanas kanāliem, ja izrādās, ka pietiekami daudzi indivīdi izvēlas šo noliegumu paust tieši nogalinot? Kāpēc, lai cik tas «melni» skan, nepietiek ar naida, riebuma, agresijas paušanu, piemēram, internetā? Izrādās, šī globālā «miskaste» tomēr nav tvaika nolaišanas veids. Turklāt varbūt ir pat pretēji - internetā līdz eksplozijai uzkarsētajam indivīdam pāreja no vardarbības virtuālajā telpā uz vardarbību dzīvē ir tikai loģiska?
Tikpat svarīgi būtu saprast, kas notiek ar daudz piesaukto reliģisko komponenti terorismā. Reliģijām kā jebkurām samērā stingri noformulētām uzskatu sistēmām ir raksturīgs zināms paštaisnums. Un atkal - kas noticis, ja savu pārākumu un pretējās puses bezcerīgo kļūdīšanos ar kādu reliģiju sevi asociējoši cilvēki nevar citādi paust, kā atkritējus tieši nogalinot? Jā, reliģiju un ideoloģiju vēsturē laiku pa laikam ir periodi, kad pastiprinās vēlme savu taisnību uzspiest ar jebkuriem līdzekļiem, tomēr tad ir būtiski saprast, kas mūsdienās ir šis iemesls pārākuma sajūtas pāraugšanai fiziskā vardarbībā? Varbūt apziņa, ka tava tik neapstrīdamā taisnība - pat ja tu pats to neuzdrīksties atzīt - tomēr zaudē konkurencē ar citām taisnībām?