Mani arī tas mazliet pārsteidz, tomēr te jāskatās plašāks konteksts. Es darbojos ārlietu jomā piecus sešus gadus, un sākotnēji likās, ka Turcija ir spēcīgākā, stabilākā musulmaņu valsts. Turklāt demokrātiska. Viss sāka mainīties ar Erdoganu, turklāt uz slikto pusi. Vienlaicīgi nav arī īstas skaidrības par līdera nodomiem. Nesen Tirānā notika NATO Parlamentārās asamblejas sanāksme, un mēs debatējām par gaidāmo Varšavas samitu. Un spēcīgākie argumenti par labu stingrai attieksmei pret Krieviju nāca no Turcijas parlamentāriešiem, savukārt nav noslēpums, ka viņi vienmēr runā prezidenta vārdā. Un nu nāk ziņa, ka līderis it kā atvainojies Krievijai par incidentu ar Krievijas kara lidmašīnu. Kaut kas ir pagriezies, cik es lasu, tas varbūt saistīts ar ekonomisko situāciju Turcijā. Īsi sakot, it kā ļoti spēcīgs līderis, bet dažbrīd viņš parāda, ja tā var teikt, nespēku. Iespējams, jāpatur prātā, ka reģionā palielinās Irānas ietekme, viņus vairāk pieņem Eiropā, un varbūt tas arī liek Turcijai justies apdraudētai.
Lai kā arī būtu, tas sarežģī situāciju, jo Latvija arvien ir Turciju atbalstījusi, attīstās ekonomiskie sakari starp mūsu valstīm, bet šis pagrieziens uz zināmu autoritārismu, kas sākās apmēram pirms diviem gadiem, apgrūtina mūsu pozīciju.
Mans fokuss bija vairāk vērsts uz to, ka dažkārt saka - autoritāri režīmi ar terorismu tiek galā labāk nekā cilvēktiesību «izmiekšķētās» demokrātijas. Tomēr Ēģiptes un Turcijas piemēri liecina, ka netiek vis.
Tā ir, tomēr jāņem vērā, ka abas minētās ir valstis ar lielu iedzīvotāju skaitu, turklāt Turcijas gadījumā tur vēl ir bēgļi, kurdi. Un būsim arī objektīvi - es vispār nezinu, kā var aizsargāties pret teroristiem - pašnāvniekiem, cilvēkiem, kuri gatavi mirt. Mēs varam bezgalīgi runāt par papildu drošības pasākumiem lidostās, bet, es atvainojos, mērķis taču ir iznīcināt cilvēkus vispār. Es nesen biju Parīzē - Eifeļa torņa pakājē pastaigājas tūkstošiem cilvēku, nu, ko tur var kardināli mainīt no drošības viedokļa? Pieņemsim, ka lidostas nosargās, - teroristi ies uz teātriem, stadioniem...
Īsi sakot, tā ir jaunā realitāte. Parunāsim tagad par vēl vienu jaunu situāciju - Eiropas Savienību bez Lielbritānijas. Mani mazliet pārsteidza, ka jau nākamajā dienā pēc referenduma galvenie aģitētāji par izstāšanos sāka paust, ka nekur jau nav jāskrien un tādā garā.
Lasot britu presi, man ir radies iespaids, ka šie cilvēki nedomāja, ka uzvarēs balsojumā. Piemēram, viens no izstāšanās kampaņas aktīvistiem, Neatkarības partijai piederīgs cilvēks, bija jau reģistrējis vietni nākamajai petīcijai, citiem vārdiem sakot, viņš neticēja, ka vairākums nobalsos par izstāšanos. Savukārt Borisam Džonsonam tas viss vairāk bija līdzeklis, lai parādītu savu ietekmi un potenciāli nogāztu premjeru Kemeronu. Līdz ar to, jā, bija gan nekompetence, gan melošana no britu politiķu puses, tomēr šāds iznākums patiešām netika gaidīts.
Zināma atbildība jāuzņemas arī Briselei, un te, manuprāt, vājais punkts bija Eiropas Komisijas vadītājs Junkers. Es nesaku, ka Junkers kaut ko būtiski varēja palīdzēt, tomēr... Un ir vēl viens aspekts - notikušais parāda referenduma kā politiska instrumenta vājumu. Ja nav precīzi definēts, ko balsojums nozīmē, tad problēmas ir neizbēgamas. Respektīvi, juridiski ir tā, ka šis balsojums tiešām nav saistošs. Es šonedēļ pārjautāju cilvēkiem no britu vēstniecības, un viņi apstiprināja, ka, jā, parlaments teorētiski var balsot pretēji referendumā lemtajam, bet skaidrs, ka tad tam ir politiskas konsekvences. No šī viedokļa man ir teorija - ja tiešām būs indikācijas, ka sabiedrības domas par izstāšanos nu būtiski mainās, un ja 70% parlamentāriešu patiešām ir par palikšanu ES, tad viņi varētu sabiedrībai piedāvāt šādu modeli: mēs balsojam «pret» vai, citādi sakot, «par» palikšanu ES, bet tūlīt arī tiek rīkotas ārkārtas vēlēšanas. Un, ja jūs gribat, lai Lielbritānija tomēr paliek ES, tad balsojiet par mums. Savukārt, ja ievēl izstāšanās piekritējus, viņi var tūlīt sākt šo procesu, nav nepieciešams jauns referendums. Tas dotu iespēju britu sabiedrībai labot kļūdu.
Ja vispār tiek aplūkoti šādi «filmas attīšanas» scenāriji, tad kāpēc virkne ES līderu tik skarbi ir paziņojuši britiem: nu, tad nekavējamies ar ar to šķiršanos?
Daļēji tā ir franču un vāciešu spītība, bet jebkurā gadījumā es domāju, ka tā triju līderu kopā sanākšana un dusmu izrādīšana bija drusku par ātru. Tā, manuprāt, bija mazliet kļūda - vajadzēja ļaut britiem «pavārīties savā sulā» un mēģināt pašiem iziet no radušās situācijas. Turklāt, ja tiešām ir tā, ka bez pašu britu pieteikuma citas dalībvalstis tāpat neko uzsākt nevar, tad patiesībā ir laika rezerve...
... un tieši tāpēc Francijas, Vācijas un Itālijas līderi varēja labāk paklusēt?
Es teiktu tā: ka no Briseles puses nevajadzētu britus arī steidzināt. Bet te atkal ir Junkera faktors. Viņš ir ļoti daudzus nokaitinājis. Vispār interesanti - vai ir juridisks mehānisms Komisijas vadītāja nomaiņai, pašai Komisijai turpinot darbu tajā pašā sastāvā?
Argumentācijas lauks, kādā mēs šobrīd runājam, pieņem, ka briti būs vīlušies par pieņemto lēmumu. Ja tā, tad es savukārt nesaprotu bažas, ka eiroskeptiķi citās valstīs nu iedvesmosies un var būt citi referendumi ar līdzīgiem rezultātiem.
Nav šaubu, ka ekstrēmisti - eiroskeptiķi citur Eiropā notikušo centīsies maksimāli izmantot saviem mērķiem, tomēr, jā, es ceru, ka vēlētāji šajās valstīs izdarīs pavisam citus secinājumus no britu balsojuma. Un es ceru, ka tas pats notiks arī ASV saistībā ar Trampu. Jo arī ASV netrūkst cilvēku, kuri saka: Trampu jau tāpat neievēlēs par prezidentu, bet, atdodot savu balsi par viņu, es būšu paudis savu protestu pret situāciju. Lielbritānija parādīja, ka tā spriest ir bīstami.
Daudz tiek runāts par to, ka britu izstāšanos noteikti izmantos Kremlis. Gribētu saprast - kā tieši?
Vispirms jāpatur prātā, ka Krievija jau vairāku gadu garumā ir palīdzējusi virknei eiroskeptiķu partiju - franču Nacionālajai frontei, ungāru Jobbik u. c. Citiem vārdiem sakot, tā jau ir šajā spēles laukā. Kā tas Putinam palīdzēs turpmāk? Pieļauju - palielinot manevra iespējas. Jā, nesen sankciju režīms ir uz pusgadu pagarināts, bet, kas to lai zina, vai Eiropai pietiks vienprātības decembrī, kad par šo jautājumu atkal būs jālemj. Es notiekošo redzu no NATO Parlamentārās asamblejas skatpunkta. Pirms apmēriem diviem gadiem mēs Krieviju izslēdzām. Šobrīd esmu asamblejas valdē, un vācu, nīderlandiešu kolēģi saka: atpakaļ aicināt laikam jau nevar, tomēr varbūt kaut kādu citu dialoga formu varam viņiem piedāvāt... Tad man ir jautājums: vai Krievijas ārpolitikā, jo īpaši Ukrainā, kaut kas ir šajā laikā mainījies? Manuprāt, nē. Valde nobalsoja par pašreizējās situācijas uzturēšanu, tomēr nenoliedzami Putinam paveras iespējas mēģināt mūs šķelt.
Tāpat dzirdēts, ka britu referendums esot pēdējais signāls tam, ka Eiropai jāmainās.
Jautājums: kā, ja? Godīgi sakot, es nezinu. Varbūt sarunu procesā ar britiem tuvākajos gados kaut kas izkristalizēsies. Iespējams, ir jāizmanto tas, ka Eiropas Parlamentam ir arvien lielāka teikšana un iespēja kādas lietas nobremzēt. Ir skaidrs, ka ir jābeidz runāšana par federalizāciju, - tas tikai aizbaida cilvēkus. Dalībvalstu tiesību un pilnvaru apjoms nav samazināms. Tajā pašā laikā ir virkne jomu - terorisms, migrācija, ārpolitika -, kur lielāka sadarbība ir tieši vajadzīga, jo šajos jautājumos ir skaidrs, ka katra dalībvalsts atsevišķi tos atrisināt nevarēs.