Vienīgais veidojums, kas nekustināts stāvēja laukā visu cauru gadu, bija darināts no akmens, precīzāk sakot - no diviem prāviem, līdzīgas formas laukakmeņiem. Tie bija novietoti viens uz otra, bet abi kopā - uz betona pamatnes. Kopā tos saturēja mūra java, un darinājums atgādināja no divām bumbām celtu akmens sniegavīru maza bērna augumā.
- Tas ir mans kapakmens, - tēvs ar aizkustinājumu balsī reiz izmeta, lai gan uz miršanu nemaz netaisījās. Šķūnī bija savilkti pamatīgi māzeru, zaru un purva sakņu krājumi, un savu piedzimšanas kārtu gaidīja vēl milzu lērums radījumu un mošķu.
Kādreiz bērnībā izjutu kaunu, kad kārtējo reizi no šķietami parastas pastaigas pa parku vai izbraukuma uz kādu ievērības cienīgu vietu tēvs atgriezās, nesdams kārtējo siekstu, celmu vai zaru saaugumu. Tādās reizēs gan es, gan, šķiet, arī māte centāmies izlikties, ka ar tēvu vai vismaz viņa nešļavu mums nav nekā kopīga. Tēvam allaž līdzi bija salokāms kabatas nazītis, taču garākos pārgājienos vai tādos, kuros izejmateriālu atrašanas izredzes bija lielākas, viņš ņēma līdzi saliekamu dārznieka zāģīti, bet dažkārt bruņojās pat ar nelielu cirvi.
Kārtīgs cirvis un rokas zāģītis jeb fuksītis tēvam līdzi bija arī, iespējams, visdīvainākajā mūsu ģimenes pastaigā. Laikrakstā bijām izlasījuši ziņu par ceļotāju, kurš kājām šķērsojis Sahāras tuksnesi. Visu ekspedīcijai nepieciešamo viņš bija vedis sev līdzi nelielos rokas ratiņos, būtībā - ķerrā. Tā dzima mūsu plāns. Arī mums šķūnī bija dārza ratiņi ar pumpējamām motocikla riepām un pat amortizāciju. Šādus ratiņus Rīgas Vagonu rūpnīcā ražoja, šķiet, kā velosipēdu piekabes. Līdz šim tie bija izmantoti dārza darbos, taču tagad ratiņos tika iekrauta mūsu Čehoslovākijā ražotā dzeltenā telts, trumulis un katliņš, un vēl dažādas vairāku dienu pārgājienā nepieciešamas lietas. Un mēs devāmies ceļā.
Ar savu īpatnējo tūrisma inventāru mums izdevās pārsteigt daudzus ceļā sastaptus cilvēkus. Tomēr, lai arī pirmajā mirklī ķerra varbūt šķita kaut kas dīvains, nevarēja noliegt, ka šāda transporta līdzekļa izvēle ir gana ērta un saprātīga. Jo īpaši tādai ģimenei kā mūsējā, kam nekad nebija piederējis savs auto. Stumt ratiņos visu līdzi paņemto mantību taču bija krietni vien vieglāk un parocīgāk, nekā nest mugursomā. Kad atgriezāmies mājās, ratiņos bija iekrautas vairākas līkas saknes un červeļainu zaru mudžekļi, kam bijā jāpārtop svečturos un pie sienas karināmos putnos vai sikspārņos.
Tolaik es vēl gāju skolā un kaut kādu iemeslu dēļ par šo ceļojumu klasesbiedriem neko daudz nestāstīju. Pēc tam es šo notikumu aizmirsu, taču tad man par to atgādināja viņi.
*
Pirmais ieradās tas, ko tūliņ pat nosaucu par Spiccepuri. Spica bija ne vien viņa cepure, bet pilnīgi viss - zods, asie zobi, ragi, garie roku un kāju pirksti, pat izstieptais ķermenis, garā, nesamērīgi šaurā seja un ieplestā mute - itin viss viņā bija kā uzasināts zīmulis, kā koka šķēpa gals.
(Turpinājums 29. jūlija numurā)