Biju jau pamanījis, ka tēvs kļūst arvien sentimentālāks - klusa šņaukāšanās no viņa puses bieži vien bija dzirdama arī tādu televīzijas filmu un pat raidījumu laikā, kur man, nemaz nerunājot par mammu, nekas īpašu pārdzīvojumu vērts nelikās. Tagad esmu pamanījis, ka līdzīga vājība jau sāk piemeklēt arī mani, tāpēc jāsecina, ka tā laikam ir kāda kopīga mūsu dzimtas vīriešu līnijas iezīme. Ar bažām gan gaidu, kas būs tas vaļasprieks, kam kādā dzīves posmā pievērsīšos un kam veltīšu visu atlikušo mūžu, jo koka darbi mani nekad īpaši nav vilinājuši.
No dažādiem koku izaugumiem, māzeriem jeb, kā viņš pats tos dēvēja, bumbuļiem, tēvs gatavoja vairāk vai mazāk praktiski izmantojamus lietišķās mākslas izstrādājumus. No bumbuļiem parasti tapa dažāda izmēra trauki, bļodas un vāceles. Lielākā no tām bija tik prāva, ka, atminos, bērnībā tajā mēdzu pat ierāpties, lai gan pārsvarā to izmantoja vecu žurnālu un avīžu uzglabāšanai. Izgrebtie bumbuļi no ārpuses parasti tika beicēti un tikai tad lakoti, bet iekšpuse atstāta gaiša. Es nezinu, kāpēc tā.
Un tad vēl bija trešā daiļrades forma - tēva vingrinājumi mazajā tēlniecībā. Sākotnēji tās bija no balta liepas koka grieztas figūriņas, tādi autodidaktiski mēģinājumi sekot latviešu koktēlniecības tradīcijām. Taču gadu gaitā tēli kļuva arvien nešpetnāki, tur parādījās velni un satīriski netikumu atainojumi, un ar vienkāršiem kokgriezuma paņēmieniem laikam jau vairs nebija gana. Tēlu veidošanā tēvs kaut ko aizguva no abstrakto priedes sakņu apstrādes metodēm un piedevām lika lietā arī krāsu (pārsvarā sarkanu), kā arī elementus no citiem materiāliem. Tā tapa daudzi dažādi velni, lielākais no tiem, savas nagotās bezceļgalu kājas iepletis un izrādīdams visiem savu tievo locekli, sēdēja pašā ekspozīcijas centrā. Tieši šis eksponāts neizprotamā kārtā pēc pāris dienām no izstādes tika nozagts.
Nav ne jausmas, vai tēvam pašam vai viņa pensijā pavadītājiem maz ienāca prātā tas, cik gan šī izstāde patiesībā ir absurda. Tēvs beidza sava algotā darba dienas, taču labu tiesu darbā pavadītā laika viņam bija izdevies veltīt šo koka tēlu un briesmoņu darināšanai. Kluba pagrabā - pretgaisa aizsardzības bunkurā - bija ierīkota viņa darbnīca - tur bija dažnedažādi darbarīki un iekārtas, un lielāko daļu no tā visa viņš bija savācis ne jau algotā darba darīšanai, bet savu koka tēlu veidošanai. Brīva laika darbā, kā šķiet, viņam netrūka.
Nē, protams, nav jau tā, ka viņš neko nebūtu darījis. Pie šī amata, kam īsti pat nebija nosaukuma, viņš tika pēc tam, kad rokas nerva iekaisuma dēļ vairs nevarēja strādāt par krāsotāju. Viņa darba pienākumos ietilpa gan no kolhoziem atvestas jēlas gaļas sadale kantora darbiniekiem un telpaugu laistīšana, gan mēbeļu un santehnikas remonts, gan atslēgu pievīlēšana un slēdzeņu nomaiņa, gan dāmu kurpju remonts un daudzi jo daudzi citi darbi. Arī izstāžu iekārtošana.
(Turpinājums 15. jūlija numurā)