Kā varēja kaut ko darīt, tā arī darīju,» - tā viņš, apzinoties, ka nauda sniedz neatkarības sajūtu. Darbā liek saprast, ka esi atbildīgs par izdarīto. Paralēli mācībām vidusskolā un studijām augstskolā, kad Mārtiņam jau bija 18 gadu, viņš sāka strādāt nopietnāku darbu uz pusslodzi noliktavā. Tā bija iespēja piepelnīties, kā arī saglabāt neatkarību. Turklāt Mārtiņš paspēja gan lekcijas apmeklēt, gan darbu paveikt.
Viesnīcā iemeta ūdenī
Runājot par augstākās izglītības virzienu, Mārtiņa izvēli lielā mērā noteikusi vecākā māsa, kas studējusi uzņēmējdarbību, kā arī ģimenes paziņas, kas pozitīvi atsaukušies par Biznesa augstskolas Turība tūrisma novirzienu. Mārtiņš vērtē, ka augstskolā liels uzsvars likts uz praktiskām lietām, lekcijas pasniedz nozaru profesionāļi, un students ir uzreiz iekšā savā nozarē. «Augstskola deva saprašanu, kā strādā tūrisma industrija Latvijā. Tāpēc arī ātri spēju pielāgoties darbam viesnīcā, jo jau biju apguvis rezervāciju sistēmas, viesnīcu darbību pamatprincipus, kā veidojas tūristu grupas, ekskursijas,» atceras Mārtiņš. Pēc studijām Erasmus apmaiņas programmā Nīderlandē, kuru laikā sapratis, ka ļoti patīk starptautiska vide un komunicēt citās valodās ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm, viņš nolēmis nopietni pievērsties karjerai izvēlētajā tūrisma jomā. Studijas ārzemēs bija grūdiens, ka tiešām jāstrādā tūrismā, ka tā būs īstā vieta.
Darbu viesnīcā Konventa sēta Mārtiņš atrada caur sludinājumiem internetā un izturēja konkursu, lai arī tolaik neliels šķērslis bija krievu valodas zināšanas, jo krievu valodu Mārtiņam skolā nemācīja, bet darbs viesnīcā to ļoti palīdzēja uzlabot. «Pēc principa - iemests ūdenī, nu, peldi. Tev būs runāt krievu valodā!» smejas Mārtiņš. Tūrisma nozarē ir tā - jo vairāk valodu cilvēks zina, jo ir vērtīgāks darbinieks. Tā ir profesionāla priekšrocība.
Sens sapnis
Lidošana un aviācija Mārtiņu interesēja jau sen, jau kopš skolas laikiem. Ieraudzījis darba sludinājumu lidostā, viņš nolēma pieteikties. Par stjuarta profesiju gan bija samērā maz informācijas. «Zināju tikai, ka tādi cilvēki ir un tas noteikti ir interesanti. Tas bija kaut kas tāds, ko gribēju pamēģināt,» atceras Mārtiņš.
Kad viņš pamanīja Wizz Air sludinājumu Facebook ar banera tekstu: «Paņemiet savu CV un savu smaidu uz atlasi!», nolēma tā arī izdarīt. Atlase bija ilga - visas dienas garumā - ar vairākiem pārbaudījumiem, tā tika pielīdzināta garākam lidojumam. Pirmais posms ir iepazīstināšana ar sevi, tā ir individuāla intervija. Pēc pirmā posma pie sienas tiek izlikts saraksts ar cilvēkiem, kuri tiek tālāk. Tajā pašā dienā ir otrā kārta - grupu darbs. Cilvēki tiek sadalīti komandās, un ir jārisina dažādi uzdevumi. Šeit tiek vērtēts, kā viņi spēj sadarboties savā starpā, kā prot spēlēt komandā. Tad ir atkal jauns saraksts ar cilvēkiem, kuri tiek tālāk, Mārtiņš stāsta. Trešajā posmā bija jāizspēlē sarežģītas situācijas, individuālas lomu spēles. Tad vērtēja, kā pretendenti tiek galā ar kādu neērtu situāciju - kā reaģē, kā komunicē, viņus novērtē kā personības. «Mana situācija bija tāda, ka klientam negaršoja sviestmaize. Bet no konkursanta negaida scenāriju, kā būtu pareizi rīkoties, vienkārši tiek vērtēts, kā tu tiec galā ar situāciju,» skaidro Mārtiņš. Ceturtais posms bija personiskā intervija, kur iztaujā vairāk par cilvēku pašu, viņa pieredzi utt. Pēc tās tiek izlikts finālistu saraksts, un Mārtiņa vārds tajā bija. Tika izvēlēti 15 cilvēki no kopumā apmēram 100. Konkurss bija liels, diena - gara, bet tas bijis tā vērts. «Todien iepazinu daudz jaunu cilvēku, ieguvu arī jaunus draugus, jo starplaikos apspriedām atlasi, kurā piedalījāmies. Jebkura pieredze veido cilvēku kā personību,» secina Mārtiņš.
Pēc atlases konkursa ir nopietnas un intensīvas apmācības, kas ilgst apmēram 1,5 mēnesi 5-6 dienas nedēļā, astoņas stundas dienā. Apmācībās māca pilnīgu visu - sākot no tā, kāpēc lidmašīna lido no fizikas viedokļa, līdz konkrētiem stjuarta pienākumiem, pirmās palīdzības sniegšanai, pasažieru apkalpošanai utt. Mārtiņu pārsteidza, cik reglamentēti un konkrēti ir katra stjuarta pienākumi, cik viss ir precīzi noteikts procedūrās gan reisa laikā, gan uz zemes.
Joprojām aviācija
Kā turpmāko profesionālo mērķi tuvākajiem 2-3 gadiem Mārtiņš ir izvirzījis kļūšanu par treneri, kas pieņem lidojumus jaunajiem kolēģiem, un vēlāk par instruktoru, kas apmāca jaunās klases. Šobrīd viņš jau pusotra gada laikā ir kļuvis par vecāko stjuartu, un tas ir samērā ātri. Turklāt Wizz Air karjeras trepes ir caurspīdīgas un saprotamas - vispirms darbinieks ir jaunākais stjuarts, tad stjuarts, tad vecākais stjuarts, un tad var kļūt par treneri/instruktoru, ja ir interese apmācīt citus stjuartus. Izaugsmes nosacījumi ir skaidri, un Mārtiņš zina, kas jāizdara, lai tiktu nākamajā līmenī. Aviācijā svarīgākais faktors ir laiks - cik ilgi vispār strādā un cik ir nolidoto stundu (gan pilotiem, gan stjuartiem). Protams, lomu spēlē arī individuālais darba sniegums.
Katrā valstī, kur darbojas Wizz Air, ir vairāki aviokompānijas vēstnieki. Par šo amatu Mārtiņš iepriekš nebija domājis un tam pieteicās sporta pēc. Tas bija Facebook balsošanas konkurss, un Mārtiņu iebalsoja. «Nekad nebiju domājis, ka varētu piedalīties reklāmas kampaņās, fotografēties plakātiem. Satikt cilvēkus no citām Wizz Air bāzēm ir kaut kas jauns, nebijis, ir ļoti interesanti. Tas rada piederības sajūtu, jūtu, ka esmu daļa no kompānijas. Ir amizanti iet, piemēram, pa Budapeštas lidostu un redzēt sevi uz liela plakāta,» smejas Mārtiņš.
Ir sirdslieta
Nav noslēpums, ka nozarē stjuartu trūkst. Bieži vien jauniešu vidē valda stereotips, ka stjuarta profesija ir izklaide ar ceļošanas iespējām, bet tiek aizmirsts, ka tas ir nopietns un atbildīgs darbs. Reizēm cilvēki sāk strādāt šajā profesijā un neiztur slodzi. Stjuarts ir atbildīgs par drošību uz borta, par procedūru ievērošanu, par reisa izpildi. Lidmašīnā ir seši apkalpes locekļi - divi piloti un četri stjuarti, katram ir savi individuālie pienākumi, un vienlaikus tas ir komandas darbs.
Galvenais darbā ir attieksme. Ja darbs sagādā prieku, tad grūtās lietas ir otršķirīgas. «Man patīk, ja lidojums ir plkst. 6.00 no rīta. Lielas grūtības savā darbā nesaskatu, jo stjuarta darbs ir mana sirdslieta,» atzīst Mārtiņš. Aviācija aizņem gandrīz visu laiku. Ir stand-by jeb pieejamības maiņas, kad jābūt gatavam lidot, ja kāds kolēģis netiek uz reisu. Šim darbam ir ļoti jāpatīk, lai to darītu. «Es strādāju starptautiskā kompānijā, starptautiskā vidē, bet vakaros varu gulēt savās mājās šeit, Latvijā. Tas ir fantastiski. Darbs ārzemēs, bet mājas Latvijā,» spriež Mārtiņš.
«Plainspotting»
Viens no Mārtiņa aviācijas hobijiem ir plainspotting - lidmašīnu vērošana. Tam ir vairākas labas vietas pie Rīgas lidostas. Viena - braucot cauri Skultei, lidostai sānos ir vērotava automašīnām. Otra - no Mārupes puses ir iespēja aizbraukt līdz skrejceļa galam. Ja lidmašīnas sēžas no Jelgavas, Mārupes puses (lidmašīnas ceļas un sēžas pret vēju), tad sanāk, ka tā sēžas tieši pāri galvai, ļoti zemu. Vērošana izraisa pacilātas emocijas, it īpaši cilvēkiem, kas nav aviācijā. Arī Anglijā Mārtiņš ir vērojis lidmašīnas, jo stjuartiem viesnīca parasti ir blakus lidostai. «Lidmašīnu vērošana ir gandrīz vai kā mākslas darbs. Parasti uz lidmašīnu vērošanu ņemu līdzi sarakstu ar lidostā ienākošajiem, izejošajiem reisiem un sekoju tiem līdzi. Jā, tikko nolaidās viens reiss, tas ir no turienes. Pēc trim minūtēm jābūt nākamajam, un tur tālumā jau redzama lidmašīna. Aha, viss notiek pēc plāna,» iezīmē Mārtiņš.