Pilsētnieks pie sevis domā apmēram tā: labi, cilvēku laukos varētu arī nebūt, ka tikai būtu govis, lai var nopirkt pienu, un neaizaugusi lauku ainava ar appļautām ceļmalām. Tāda ainava bez cilvēkiem laikam iespējama tikai Norvēģijā, kur, braucot gar lauku mājām, esmu sevi pieķēris pie domas, vai tajās vispār kāds dzīvo, jo cilvēki nav redzami, tikai sakopta sēta un nopļauts mauriņš.
Pirms 20 gadiem aina vēl bija cerīgāka. 1996. gada 11. jūlijā Diena pētīja, kāda izskatās pilsētnieka vasara pie lauku radiem. «Iedomāsimies, ka rīdzinieki nebrauc vasarā uz laukiem,» rakstīja Dienas korespondente Vita Pētersone. «Tad latviešu literatūrai trūktu daudzu skaistu lasāmgabalu, sākot ar Jērādiņu un beidzot ar tām pašām Ragārēm, kurās reiz estētiski čakli strādāja aktrise. Tā ir bijis, tā arī paliks - pilsētnieks vienmēr dzīsies uz laukiem (strādāt vai būt radiem uz kakla), jo katrs meklē to, kā viņam trūkst. Pilsētniekam parasti ir radi laukos, kur pašam vasarā braukt vai bērnus aizsūtīt.»
Pēdējais apgalvojums šodienas situācijai vairs īsti neatbilst. 1996. gadā lauku izmiršana pilsētniekiem vēl nešķita tik aktuāla kā cilvēcisko attiecību maiņa mainījušos ekonomisko attiecību laikā. Tolaik tipiskākie pilsētnieku un laucinieku attiecību modeļi bija trīs. Pirmais - provincē dzimis un audzis pilsētnieks, kuram tur dzīvo viņa vecāki. Otrais - pilsētnieks, kurš pēc pusgadsimta atguvis senču īpašumu laukos un nu ir laimīgs un nelaimīgs reizē. Trešais - pilsētnieki, kuriem pašiem lauku īpašumu nav, bet kuri vasaras pavada pie lauku tantēm un onkuļiem. Dienas lasītāji pilsētnieki V. Pētersonei atklāja ar lauku dzīvi saistītās problēmas.
Kāda māte, kura katru vasaru bērnus ved uz dziļu Latgali pie saviem vecākiem, pati tajā laikā mokoties: «Kad bērni bija mazi, baidījos, vai mamma spēs tos vienmēr acīs paturēt. Naktīs murgoju par vaļējām akām un trakiem suņiem, kas klaiņo mežos… Tagad bērni jau pusaudži, bet man nav miera, jo viņiem patīk tehnika un laukos lūžņu papilnam… Man tas izveidojies jau par slimīgu «vasaras sindromu», nesaprotu, kā citas mātes var mierīgi pārdzīvot atrautību no bērniem.»
Cits pilsētnieks stāstīja par kolīzijām, ierodoties brāļa atgūtajā īpašumā pie Salacas, kur bija nolēmis bezrūpīgi pamakšķerēt. «Nebiju vēl kāju pār slieksni pārspēris, kad brāļa ģimene man pilnas ausis piebrēca par govīm, par pienu, ko nevar nodot, par kaimiņiem, kuri nopirkuši jaunu traktoru un prasa naudu par aršanu, par mežacūkām, un vispār… Jutos kā vainīgs, tikai nezinu, par ko.» Nākamajās dienās vaimanas turpinājušās ar jaunu sparu, bet, kad pilsētnieks neizturējis un ieteicis īpašumu pārdot, ja netiek galā, brāļasieva uz viņu sākusi aurot un nosaukusi par pilsētas kundziņu. «Tinu makšķeres un uz pilsētu prom - elpu atvilkt no šādas atpūtas!»
Citi aptaujātie pilsētnieki lauku dzīvi varēja baudīt kā sendienās, bet viņus nomāca apziņa, ka viss mainīsies, kad vecāku vairs nebūs. Vēl kāds secināja: «Man nepatīk latviskuma daudzināšana vietā un nevietā, tomēr tagad jāsaka, ka sava jēga tajā visā ir. Pasaule, protams, mainās, dzīves temps arī Latvijā pieaug, tomēr kaut kur pašos dvēseles dziļumos mēs esam un paliekam tādi gausi, rāmi, lēni lauķi.»
Lai kā ietu laukos, pilsētās pirms 20 gadiem gāja trakāk. Tajā pašā Dienas numurā cita ziņa vēstīja: kāda Ventspils mazdārziņa saimniece, atmetusi cerības, ka policija spētu noķert zagļus, solījusi apliet ar velnarutka novārījumu sava dārziņa augus, lai zagļiem maltīte no viņas dārza izrādītos pēdējā. Nav zināms, kā uz šo ziņu reaģēja zagļi, bet policija gan satraucās ne pa jokam.