Pastāvīgajās diskusijās par vēsturi, integrāciju utt. grūti nepamanīt plaisu starp politisko retoriku (un ar to lielā mērā saistīto plašsaziņas līdzekļu) un akadēmisko aprindu darbu. Šonedēļ ikvienam elektroniskajā versijā bez maksas lasāms kļuva LU Filozofijas un socioloģijas institūta izdevums Visi esam sava laikmeta bērni: krievu dzīvesstāsti Latvijā.
Nepārstāstīšu 400 lappušu biezo darbu, jo katrs pats var ar to iepazīties (http://www.fsi.lu.lv/userfiles/Laikmeta_berni.pdf ), vien dažas piezīmes. Gana daudz šo cilvēku teiktajā man kā latvietim nav īsti saprotams vai patīkams - īsi sakot, nemeklējiet apstiprinājumu paša priekšstatiem. Tajā pašā laikā uzklausītie vēstījumi ir ļoti noderīgi - arī tāpēc, ka runātajiem dota iespēja izstāstīt savu versiju plašākā kontekstā - dzimta, ierašanās Latvijā, darba gaitas okupācijas gados utt. Respektīvi, ja refleksijas fokuss no pētnieku puses būtu sašaurināts līdz «1989. gads-mūsdienas», šodienas uzslāņojumi, piemēram, pārpratumi, aizvainojumi, noteikti vairāk ietekmētu t. s. sauso atlikumu. Plašāks konteksts stāstījumā ienes vairāk līdzsvarojošu, paskaidrojošu elementu un zināmu distanci no ikdienas.
Tomēr mans mērķis nav reklamēt izdevumu. Šo rindu mērķis ir atgādināt par nedaudz kašķīgu jautājumu: pētnieki ir izdarījuši darbu, kas noteikti ir lietderīgs Latvijā dzīvojošo savstarpējā sarunā; un kas tālāk? Kā darbs tiks izmantots no politikas veidotāju puses? Vai kāds to izlasīs un lietos kaut kā izejmateriālu piemēriem? Vai arī tas nogulsies plauktā?
Esmu pārliecināts, ka zinātnei (tai skaitā humanitārajām un sociālajām disciplīnām) nav jāpieskaņojas politiķu un mediju «dienaskārtībai». Akadēmiskajām aprindām ir jāstrādā ar tēmām, kas ekspertiem liekas būtiskas ilglaicīgākā perspektīvā un būtiskas vispārējās intelektuālās vides kopšanā. Bet - ja tā sagadās, ka pētnieku darba virziens pietuvojas politiskajai dienaskārtībai (vismaz deklarētajai), būtu grēks šādus darbus (minētais krājums ir tikai piemērs) neizmantot.
Pazīstot prāvu pulciņu amatpersonu, saprotu - bez ironijas vai viebšanās -, ka šiem cilvēkiem nav laika sekot līdzi pašmāju zinātnes jaunumiem, lasīt prāvākus tekstus ārpus darba vajadzībām domātajiem utt. Varbūt amatpersonu ne mazāk prāvais padomdevēju un konsultantu pulciņš te var līdzēt? Savukārt, ja nav jēdzīgas platformas, funkcionējoša modeļa informācijas apmaiņai starp akadēmiskajām aprindām, no vienas puses, un t. s. lēmumu pieņēmējiem, no otras, mēs esam neveiklajā situācijā, kad pēdējie par pirmajiem ir spiesti domāt kārtējā gada budžeta stiķēšanas kontekstā, īstas skaidrības «par ko maksājam», izrādās, nav, neomulīgi (es ceru!) jūtas visi.
Labi, lai nu paliek vēstures un integrācijas tematika, kas, pieļauju, kādam var likties pārspīlēti akcentēta. Tomēr par zinātnes un valsts pārvaldes jēdzīgākas sadarbības nepieciešamību var runāt arī ar citu piemēru. Vai politikas veidotājiem ir priekšstats, kas mums notiek ar kompetencēm Tuvo Austrumu un islāma pasaules jautājumos (valodu zināšanas, ekspertīze reģiona vēsturē, politikā)?