Kas man ir Latvija, kāpēc tā ir svarīga? Kāpēc man ir eksistenciāli svarīgi šeit būt? Visupirms ģimene, tuvinieki, draugi, domubiedri. Savējie. Tradīcijas un atmiņas. Nākotne un ieceres. Jā, arī pašlepnums. Gribat, sauciet to par latvieša spītu. Vēlme mainīties un vēlme mainīt. Visu to beznosacījuma vērtību kopums, kas rezultējas vēlmē būt šeit un nekur citur. Un nemaz nevēlos to mēģināt saprast, jo tā tas vienkārši ir. Dzīvot tieši šeit, kur kādam ziema šķitīs pa garu vai vasarā būs pārāk daudz lietainu dienu.
Kas man varētu piespiest aizbraukt? Nemelošu. To varētu nosaukt vienā vārdā - izmisums. Tikai izmisums visplašākajā izpratnē un nozīmēs.
Mūsējie ir dažādi. Kādam ir biznesa ķēriens, kādam ir zelta rokas šķietami piezemētākās prasmēs. Viena lieta ir doties karjeras emigrācijā, kas ietver gana daudz iespēju visādā ziņā, tostarp teorētisku vēlāku pašrealizāciju Latvijā, pavisam cita - aizbraukt izdzīvošanas izmisuma dēļ un rūpēs par ģimeni, apjēdzot, ka esi spiests to darīt, pašam nemaz negribot. Absolūtā neziņā par nākotni. Iznīcinoši.
Pats zinu gana daudzus emigrācijā dzīvojošus vienaudžus, no kuriem teju puse aizbrauca krīzes gados un uz kuriem tieši un nepastarpināti varētu attiekties Latvijas Institūta kampaņa GribuTeviAtpakaļ, kuras mērķis ir aicināt Latvijas iedzīvotājus ar personīgu un emocionālu vēstījumu uzrunāt emigrējušos tuviniekus un draugus.
Nevēlos analizēt akcijas vizualitāti vai citas šajā gadījumā maznozīmīgas detaļas, jo tēma emocionāli ir pārāk smaga un tas būtu lieki. Lai neņem ļaunā ļaudis, kas ieguldījuši laiku un enerģiju, taču pāris nedēļu pēcgarša pēc akcijas palaišanas nav tā labākā, lai neteiktu vēl skarbāk. Ir pārāk daudz vieglprātības elementu, šķiet, neņemot vērā, ka atgriezties no emigrācijas nav tas pats, kā aiziet uz autoostu biļeti uz Cēsīm nopirkt. Piedodiet, bet, pāris dienu «nosēdinot» akcijas pamatjēgu, man nekas vairāk kā starp rindām lasāmais «Mēs īsti nezinām, ko ar jums darīt, bet gan jau izdomāsim. Lūdzu, brauciet atpakaļ» nesanāk.
Pamēģiniet pavaicāt sev zināmiem piespiedu emigrācijā esošiem tautiešiem: «Kad plāno atgriezties Latvijā?» un jūs sajutīsieties vainīgs. Jo labākajā gadījumā atbilde sāksies ar nopūtu. Pašreizējā situācijā akcijas liekā emocionalitāte ir pretnostatīta realitātei. Ikviens taču saprot, ka objektīvi ekonomiska pamata aicinājumam nav un tuvākajos gados nebūs. Un viņi zina, cik Latvijai svarīgi, ticiet man. Gan Skype konferencēs komunicējot ar savējiem, gan sociālajos tīklos un citādi. Valstij savējos jāmudina atgriezties ar darbiem. Klusējot.