Kādas ir jaunākās tendences Eiropas Savienībā (ES) darbinieku veselības apdrošināšanā?
Situācija dažādās ES valstīs ir visai atšķirīga. Pieprasījums pēc darbinieku veselības apdrošināšanas vislielākajā mērā ir atkarīgs no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas modeļa. Piemēram, Vācijā, kur ir individualizēti veselības apdrošināšanas fondi, jautājums par darbinieku veselības apdrošināšanu tikpat kā nav aktuāls. Savukārt tādās valstīs kā Francija, Itālija, Lielbritānija darbinieku veselības apdrošināšana ir ļoti izplatīta un svarīga, jo valsts nodrošina tikai pamata veselības pakalpojumus. Ja cilvēks vēlas saņemt kaut ko vairāk, piemēram, saņemt pakalpojumu uzreiz, negaidot rindā, izvēlēties konkrētu ārstu, par to ir jāmaksā. Līdz ar to darbinieku veselības apdrošināšana ir ļoti aktuāla. Ja runājam par tendencēm, tad jāteic, ka valsts samazina savu lomu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā, bet pieaug uzņēmumu pašu veiktās veselības apdrošināšanas nozīme. Vēl viena vispārēja un kopīga iezīme - veselības aprūpes pakalpojumi kļūst aizvien dārgāki. Līdz ar to arvien nozīmīgāku vietu veselības apdrošināšanas polisēs iegūst profilaktiski pasākumi.
Kāda ir situācija ar darbinieku veselības apdrošināšanu mums tuvajās Skandināvijas valstīs?
Tās ir visnotaļ sociālas valstis, kurās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā vislielāko lomu spēlē valsts. Līdz ar to individuāla darbinieku apdrošināšana ir visai maz izplatīta. Savukārt jūsu tuvākajā kaimiņvalstī Lietuvā darbinieku veselības apdrošināšana ir ļoti izplatīta un kļūst aizvien nozīmīgāka. Līdzīga tendence vērojama arī Latvijā. Rumānijā vērojams visaktīvākais pieaugums, ja skatāmies Centrāleiropas valstu un Austrumeiropas reģionu. Tajā pašā laikā, piemēram, Polijā darbinieku veselības apdrošināšana ir pašā procesa sākuma stadijā.
Kā ekonomiskā krīze iespaidoja darbinieku veselības apdrošināšanu? Vai bija vērojama lejupslīde?
Tie uzņēmumi, kuri saviem darbiniekiem to nodrošināja, no tās neatteicās arī krīzes laikos. To būtu sarežģīti izdarīt arī arodbiedrību spiediena dēļ. Turklāt jāmin, ka par darbinieku veselības apdrošināšanu uzņēmumiem pienākas nodokļu atvieglojumi, līdz ar to uzņēmumiem ir izdevīgāk piedāvāt darbiniekiem veselības aprūpes polises nekā palielināt algas. Krīzes laiks ES iezīmējās ar valsts izdevumu samazināšanu veselības aprūpei, līdz ar to nepieciešamība pēc papildu apdrošināšanas pieauga. Taču krīze, protams, skāra arī uzņēmumus. Tāpēc pieauga mūsu - apdrošināšanas brokeru un konsultantu - loma, jo uzņēmēji nāca pie mums ar jautājumu, kā izveidot polises, kas gan atbilst darbinieku apdrošināšanas seguma vajadzībām, gan iekļaujas uzņēmuma finansiālajās iespējās.
Kā uzņēmumiem ir iespējams samazināt polišu cenu?
Regulāri jāpārskata esošais apdrošināšanas segums, jāanalizē darbinieku vajadzības, arī iepriekšējo saslimšanu statistikas dati. Daži no piemēriem cenas samazināšanai, kas pastāv vairākās valstīs, ir, darbinieku līdzmaksājumi, kas liek atbildīgāk darbiniekiem izturēties pret to izmantošanu. Tāpat ir iespējams ieviest atšķirīgus norēķinu veidus par medicīnas pakalpojumiem - viens ir tiešs norēķins ar pakalpojumu sniedzēju, izmantojot apdrošināšanas karti, bez skaidras naudas, cits - pacients norēķinās pats un vēlāk apdrošinātājs iztērēto summu atmaksā. Papildus ir arī iespējams veidot limitus, līdz kādai summai konkrēts medicīnas pakalpojums tiek kompensēts ar apdrošināšanu. Īstermiņā apdrošināšanas brokeri spēlē būtisku lomu nosacījumu uzlabošanā, izmantojot savu brokera pircēja spēku attiecībā pret apdrošināšanas kompānijām, lai iegūtu labāko cenu. Ja skatāmies ilgākā periodā, uzņēmumiem jāveido profilaktiskas apdrošināšanas programmas, jo preventīvo pasākumu izmaksas ir krietni lētākas par ārstēšanu.
Ko ietver šīs profilaktiskās programmas?
Regulāras veselības pārbaudes, jo ātrāk atklātas kaites vieglāk padodas ārstēšanai. Tāpat jāveicina veselīgs dzīvesveids - fiziskās aktivitātes un veselīga ēšana. Mūsdienu sabiedrība ir pakļauta paaugstinātam stresam, kas ir cēlonis daudzām nopietnām saslimšanām. Uzņēmumi ar veselīga dzīvesveida veicināšanu var samazināt slimību cēloni un iegūt produktīvus darbiniekus.
Vai varat minēt nozares, kurās darbinieku veselības apdrošināšana ir visizplatītākā?
Vispirms jau tās ir lielās starptautiskās kompānijas. Tās nereti piedāvā dāsnākas polises, kuras sedz arī medikamentus un zobārsta pakalpojumus. Pašmāju uzņēmumu polises parasti ietver šaurāku pakalpojumu klāstu. Ja runājam par nozarēm, tad tās vispirms ir tās, kurās notiek konkurence par darbinieku piesaisti, - farmācijas nozare, IT nozare, banku sektors, arī konsultāciju bizness. Mazāk izplatītas polises ir ražojošajā sektorā.
Latvijā veselības apdrošināšanas polises darbiniekiem tiek piedāvātas arī civildienestā strādājošajiem (ierēdņiem). Reizēm no sabiedrības pārstāvju puses pret to izskanējuši iebildumi, jo šīs polises atšķirībā no privātā sektora apmaksā nodokļu maksātāji. Kāds ir jūsu viedoklis?
Jāteic, ka attieksme kopumā pret ierēdņiem daudzās valstīs ir samērā negatīva. Taču man šķiet, ka papildu sociālie labumi, tostarp veselības apdrošināšana, būtu jānodrošina arī valsts pārvaldē strādājošajiem, citādi ir risks, ka labākie speciālisti aizplūdīs uz privāto sektoru.
Latvijā ir viedoklis, ka darbinieku veselības apdrošināšanu var atļauties tikai lieli un bagāti uzņēmumi. Vai tā ir tiesa? Cik tā ir pieejama maziem un vidējiem uzņēmumiem?
Es domāju, ka tā ir pieejama arī vidējiem un maziem uzņēmumiem, pateicoties tam, ka Latvijā, tāpat kā vairākumā citu valstu, izdevumus, kas saistīti ar darbinieku veselības apdrošināšanu, noteiktā apmērā uzņēmumi var norakstīt, līdz ar to samazinot summu, kas tiek aplikta ar nodokļiem. Tādējādi valsts iedrošina uzņēmumus piedāvāt darbiniekiem šo pakalpojumu. Protams, lielām kompānijām ir vieglāk piedāvāt plašākas polises. Taču situācija mainās, un arī apdrošinātāji aizvien vairāk orientējas uz mazo un vidējo uzņēmumu segmentu, radot īpaši tiem domātus produktus. Tie ir standartizēti, nevis individuāli izstrādāti. Standartizētu polišu administrēšana ir lētāka, līdz ar to klientiem tas izmaksā mazāk.
Kā jūs vērtējat, cik darbinieku veselības apdrošināšana ir attīstīta Latvijā?
Jūsu valstī absolūtais vairākums starptautisko uzņēmumu piedāvā polises, taču darbinieku veselības apdrošināšana kļūst aizvien izplatītāka arī vietējo uzņēmumu vidū. Noteikti vērojams pieaugums. Ja runājam par Baltijas kontekstu, tad atšķirīga situācija no Latvijas ir Igaunijā, kur valsts ir galvenā veselības aprūpes pakalpojumu nodrošinātāja. Tāpēc Igaunijas valsts nepiedāvā nodokļu atvieglojumus kompānijām, kas piedāvā saviem darbiniekiem veselības apdrošināšanas polises. Nodokļu atvieglojumi ir gan Latvijā, gan Lietuvā, līdz ar to tur darbinieku apdrošināšana ir izplatītāka.
Latvijā aktuāla ir diskusija par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu. Ja tā tiks ieviesta, vai nepieciešamība pēc darbinieku apdrošināšanas samazināsies?
Tas būs atkarīgs no tā, cik plašu pakalpojumu klāstu nosegs obligātā veselības apdrošināšana. Piemēram, Nīderlandē, kur ir obligātā veselības apdrošināšana, tā sedz pamata pakalpojumu, un darba devēji saviem darbiniekiem var piedāvāt polises, kas sedz plašāku pakalpojumu klāstu un ļauj pie ārsta nokļūt bez gaidīšanas rindā. Latvijas gadījumā viss būs atkarīgs no tā, kādus pakalpojumus nosegs obligātā veselības apdrošināšana.
Latvijas apdrošinātāji, kas piedāvā darbinieku veselības apdrošināšanas polises, sūdzas par to, ka noteikumi veselības aprūpes sistēmā mainās pārāk ātri, bieži pat gada vidū.
Tā noteikti ir problēma. Apdrošinātājiem, uzņēmumiem un apdrošināmajiem svarīgs ir stabils sistēmas ietvars, lai budžetu var plānot vidējā termiņā. Tieši stabilitāte ļauj arī precīzāk aprēķināt cenu.
Latvijas diskusijās par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu kā pretarguments tiek minēts risks, ka samazināsies pakalpojumu pieejamība, pieaugs administratīvās izmaksas, jo nodokļu maksātāju skaits ir neliels salīdzinājumā ar tām grupām, kurām šo apdrošināšanu nodrošinās valsts (bērni, pensionāri, invalīdi, bezdarbnieki). Kāds ir jūsu viedoklis?
Obligāto veselības apdrošināšanu var ieviest vai nu paaugstinot nodokļus, vai pārdalot jau esošos. Piemēram, viens no variantiem ir - kādu procentu no sociālajām iemaksām novirzīt veselības apdrošināšanai. Tas noteikti ir stratēģisks valsts lēmums, un ES valstu pieredze liecina, ka nav vienas pareizās atbildes. Man šķiet, ir diezgan riskanti pārdalīt sociālās iemaksas, jo tās tiek novirzītas citiem sociāli svarīgiem mērķiem - pensijām, arodslimību vai bezdarba apdrošināšanai, maternitātei. Uzskatu, ka vienlaikus ar diskusijām par finansējuma avotu jābūt tikpat svarīgām diskusijām par veselības apdrošināšanas saturu, procesā iesaistītajām pusēm, to pienākumiem, informācijas apmaiņu un, protams, izmaksām.