Olīvdārzs, uz kuru dodamies, pieder advokātam Ugo Džanandželi. Pirms 10 gadiem Ugo, kurš tagad dzīvo Ziemeļitālijā, iegādājās olīvdārzu savu vecāku dzimtenē Centrālitālijā un tagad vairākas reizes gadā kopā ar sievu mēro gandrīz 700 km garo ceļu, lai par to rūpētos.
Šajā reizē Ugo ar sievu ieradušies tikai uz 10 dienām, kuru laikā jāpagūst novākt 120 olīvkoki un jāizspiež eļļa. Olīvu raža ir bagātīga, Ugo bažījas, ka visu var nepaspēt. Taču dienas beigās viņš ir apmierināts. Piecu cilvēku kompānijā pēc sešu stundu darba esam nolasījuši 13 olīvkokus un ieguvuši 350 kg olīvu. Olīvu lasītājus Itālijā mēdz dēvēt par sauszemes zvejniekiem, jo olīvas, tāpat kā zivis, tiek sazvejotas tīklos. Milzīgā platībā ap olīvkoku tiek noklāts tīkls, un tad talcinieki ar rokām un speciāliem grābeklīšiem olīvkoku no visām pusēm «nopaijā», ļaujot olīvām birt uz izklātā tīkla. Kad koks nolasīts, viss guvums tiek sastumts kopā un sabērts milzīgās kastēs . Jau tajā pašā pēcpusdienā olīvas nokļūst spiestuvē, un vakarā var celt galdā svaigi spiestu - koši zaļu, spēcīgi smaržojošu un viegli rūgtenu - olīveļļu!
Ugo noteikti būtu bijis ērtāk iekārtot olīvdārzu netālu no mājām, taču Ziemeļitālijas mitrais gaiss nav olīvām labvēlīgs. Vislabākie olīvdārzi un labākā olīveļļa nāk no Centrālās un Dienviditālijas.
Itālijā ir daudzi gadu simtiem veci olīvkoki. Ugo koki vēl ir gluži «bērni» - tikai 50 gadu veci. Olīvu šķirņu ir daudz vairāk nekā vīnogu šķirņu, stāsta Ugo. Kokus ir grūti atšķirt un uz eļļas pudelēm Itālijā nekad nav rakstīts, kāda olīvu šķirne tiek izmantota.
Ugo dārzā novācām divu veidu olīvas - Rustica un Gentile, galvenā atšķirība ir ražas daudzumā - Rustica dod vidēji daudz olīvu katru gadu, bet Gentile - bagātīgu ražu tikai katru otro gadu. Tās paredzētas tikai eļļas spiešanai, ēšanai domātās tiek iegūtas no citas šķirnes. Ugo dārzā atrodam tikai vienu kociņu ar ēdamajām - Ascolana šķirnes olīvas, kas ir lielākas par eļļai paredzētajām. Olīvu audzēšana ir Ugo ģimenes vaļasprieks, tomēr tai ir arī savs praktiskais labums - eļļas tirdzniecība. Olīvu audzēšana izmaksā pārāk dārgi, lai to varētu atļauties tikai pašu priekam.
Pirmkārt, olīvkoki katru gadu ir jāapgriež. Svarīgi to izdarīt pareizi, lai rudenī viegli novākt olīvas un lai pats koks netiktu traumēts. Tik uzmanīgs darbs ir jāveic speciālistiem, kuri prasa bargu samaksu. Otrkārt, nepieciešami speciāli līdzekļi augsnes kopšanai. Treškārt, olīvu novākšanai vajag darbaspēku. Arī par eļļas spiešanu ir jāmaksā.
Tomēr Ugo teic, tas ir prieks un atvieglojums pēc saspringtās ikdienas kaut uz pāris nedēļām atgriezties bērnības mājās, un gandarījums ik dienas celt galdā pašu sarūpētu, augstākās kavlitātes eļļu.