Nesen sabiedrības uzmanības centrā nonākušās Pasaules Bankas atziņas par nodokļu progresivitāti Latvijas nodokļu sistēmas kontekstā aktualizējušas diskusiju par to, cik vēlama vai nevēlama ir progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieviešana, respektīvi, princips - jo lielāki ienākumi, jo augstāka IIN likme.
Jāatceras, jau iepriekšējās valdības finanšu ministrs, tagadējais labklājības ministrs Jānis Reirs, komentējot šā gada jaunumus nodokļu jomā, norādīja, ka līdz ar diferencēto neapliekamo minimumu nodokļu sistēmā ietverta progresivitāte. Turklāt jāatceras arī, ideja par progresīvo IIN Latvijā laiku pa laikam tiek apspriesta jau gadiem.
Pēc būtības progresīvais IIN nav ne sabiedrībai labvēlīgs, ne arī nelabvēlīgs. Viss atkarīgs no konkrētās situācijas un sabiedrības paradumiem finanšu jomā. Latvijas situācijā patlaban, 2016. gadā, divi faktori pret progresīvā IIN ieviešanu liek būt piesardzīgiem.
Pirmkārt, tas ir lielais ēnu ekonomikas apjoms. Dienai un citiem medijiem gan tautsaimniecības eksperti, kuri pēta ēnu ekonomiku, gan kontrolējošo dienestu, kuri ēnu ekonomiku apkaro, pārstāvji, atzinuši, ka tieši aplokšņu algas veido ievērojamu daļu no pelēkās naudas aprites. Tai sabiedrības daļai, kura dažādu - vēsturisku, ekonomisku, psiholoģisku - faktoru dēļ nespēj tikt vaļā no aplokšņu algām, progresīvā IIN ieviešana var kļūt par papildu motivāciju daļu ienākumu «likt aploksnē», lai maksātu mazāku IIN. Var jau dažs labs sabiedrības pārstāvis ideālistiski teikt, ka tā nebūs, tomēr gan ekonomikas analītiķu, gan finanšu pārkāpumu apkarotāju secinājumi liek domāt, ka risks - progresīvais IIN var traucēt aplokšņu algu izskaušanai - pastāv.
Otrkārt, Latvijai noteikti nebūtu vēlami tādi nodokļu sistēmas elementi, kas grautu jau tā trauslo vidusslāņa labklājību, ar vidusslāni saprotot iedzīvotājus, kuriem pēc ikdienas izdevumu (komunālo maksājumu, pārtikas iegādes un tamlīdzīgi) segšanas paliek nauda grāmatu, kultūras pasākumu biļešu, sportisku hobiju inventāra, mājokļa interjera elementu un tamlīdzīgu preču iegādei. Tieši iekšējais patēriņš (un ne tikai eksports) ir ļoti svarīgs Latvijas ekonomikas balsts. Savukārt iekšējo patēriņu lielā mērā nodrošina tieši vidusslānis - tā iedzīvotāju daļa, kas izrāvusies no galējas nabadzības. Ar nodokļu sistēmas izmaiņām mazināt šīs sabiedrības daļas labklājību un līdz ar to arī pirktspēju nozīmētu dot spēcīgu triecienu nepieciešamam tautsaimniecības balstam - iekšējam patēriņam. Un tas savukārt var mazināt ienākumus, piemēram, no PVN tirdzniecībā.