Viņasprāt, ar zinātnes tiekšanos tikai uz pielietojamību, produktu radīšanu gluži nepietiek, jārisina arī fundamentāli jautājumi. Tieši tāpat arī zināšanu uzkrāšanai nevar pieiet tikai no tūlītēja izmantojuma viedokļa, jo nekad nevar zināt, kad un ko dzīvē ievajadzēsies. Turklāt - jo lielāka un daudzpusīgāka ir zināšanu bāze, jo plašākas ir iespējas izvēlēties, kurā virzienā darboties, un jo vieglāk piemācīties klāt to, kas vēl nav zināms.
Inesei pašai līdz šim viss, ko viņa kādā brīdī apguvusi un pētījusi, ir noderējis pat visai negaidītās kombinācijās. Patlaban viņa pēta krūts vēža šūnu nepakļaušanos ķīmijterapijai RSU Onkoloģijas institūtā, strādā par biotehnoloģi P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Šūnu transplantācijas centrā, lasa lekcijas par gēniem un DNS topošajiem mediķiem RSU un jau pusotru gadu akadēmiskās aktivitātes papildina ar darbu praktiskās medicīnas lauciņā - vadot Embrioloģijas un reproduktīvās ģenētikas laboratoriju klīnikā Mama Rīga. Inese gan nopūšas, ka visu savienot nozīmē dzīvot pastāvīgā laika deficītā, tomēr atzīstas, ka vienmuļību būtu grūti izturēt. Tiesa, laiku, lai atslēgtu smadzenes, vakaros uzspēlējot volejbolu, viņa tomēr atrod.
Vai koki dzird?
Medicīna bijusi sākotnējā Ineses izvēle, domājot, ko studēt pēc vidusskolas Valmierā. Tomēr, kad pirmais, ko lauku meitene Rīgā pamanīja, bija LU Bioloģijas fakultāte, viņa izlēma pamēģināt iestāties tajā. Viņai jau bērnībā likās interesanti, kā tās puķītes dabā aug, kas tām iekšā. «Tādus mazos jautājumus bērni uzdod vienmēr. Kāpēc notiek tā vai šitā? Vai koki dzird? 9. klasē man ļoti patika cilvēka anatomija, vēlāk bija interesanti uzzināt par molekulāro pasauli - ka sastāvam no šūnām, ka mums iekšā ir DNS,» Inese saka un stāsta, ka viņas motivācija bija studēt to, kas patīk un interesē, nevis to, kur vairāk maksā. «Protams, bija pārdomas, no kā es pārtikšu, kāda būs mana profesija utt., par to uztraucās mans tēvs, bet es toreiz iecirtos un pateicu - ja vajadzēs, skriešu pa laukiem un ķeršu tauriņus (tas atbilst plaši izplatītajai izpratnei par to, ko dara biologi - D. K.), bet darīšu to, kas man patīk.» To Inese tagad iesaka arī jauniešiem skolās, kurās viņa ar savu karjeras stāstu mēdz viesoties gan pēc skolotāju aicinājuma, gan kopā ar citām L΄Orￃﾩal Latvija stipendijas Sievietēm zinātnē saņēmējām (Inesei tā tika piešķirta 2010. gadā).
Uzņēmumu, kuros var strādāt biologi, nav daudz, un studijas ievirza akadēmiskajā gultnē. Inesei ceļš uz zinātni sākās klasiski - vispirms studiju laikā viņa laboratorijās bija laborante, vēlāk jau pētniece. Kad bija jāatrod bakalaura darba tēma, viņa aizgāja pie profesora Indriķa Muižnieka Bioloģijas un biotehnoloģijas katedrā - viņš darbojās virusoloģijā. Vīrusus gan Inese nepētīja, taču, strādājot ar mikrobiem, apguva gēnu inženierijas metodes. «Pēc tam maģistros es sapratu, ka man vairāk gribas darboties ar kādu augstāku organismu. Ar mikrobiem biju sev biju pierādījusi, ka varu to pavilkt, uzkrāt zināšanas, bet gribējās ko attīstītāku,» viņa saka.
Volvoksi Vācijā, putni ASV
Kad I. Muižnieks Inesei piedāvāja doties Socrates (tagad - Erasmus) apmaiņas programmā uz Rēgensburgas Universitāti Vācijā, kur viņam bija sadarbība ar profesoru Šmitu, viņa sākumā stīvējās, ka neprot vācu valodu, taču uz Bavāriju tomēr aizbrauca - vispirms uz pieciem mēnešiem, bet pēcāk vēl uz deviņiem. Augstskolas Molekulārās ģenētikas laboratorijā Inese darbojās ar volvoksiem - maziem saldūdens organismiem, kam ir divi šūnu tipi un ko mēdz uzskatīt par aļģēm. Par tiem viņa Vācijā arī uzrakstīja savu maģistra darbu, kuru, atgriezusies Latvijā, aizstāvēja. Šī pirmā patstāvības pieredze ārzemēs prom no mājām un draugiem bija grūta. «Tomēr zinātniski tur ļoti daudz ieguvu, jo tikpat kā dzīvoju laboratorijā. Man arī bija šoks apzināties, ka Latvija nav gluži pasaules centrs - arī domāšanas horizontu ziņā. Ar to visu arī «saslimu», tāpēc tagad vismaz reizi gadā prasās kaut kur izbraukt,» Inese stāsta, atsaucoties uz apmeklēto starptautisko konferenču, kursu un stažēšanos garo sarakstu savā CV.
Iestājusies LU doktorantūrā, Inese saņēma piedāvājumu braukt uz ASV, kur profesore Zīle meklēja kādu Latvijas studentu, kas varētu darboties Mičiganas štata universitātes Retinoīdu izpētes laboratorijā. Inese atkal sākumā teica nē, taču beigās aizbrauca - ar domu, ka uz gadu, bet palika uz trim. Iespēja pētīt A vitamīna deficīta ietekmi molekulārā līmenī uz embrija sirds attīstību jau krietni augstākiem organismiem nekā volvoksi (šajā gadījumā - putniem) Inesi sākumā biedēja, taču pēc pirmajiem pāris mēnešiem ASV, izurbjoties cauri embrioloģijas pamatiem, viņa jau jutās pārliecinātāk. Vēlāk par šo tēmu viņa arī aizstāvēja disertāciju, kļūstot par visai plaša profila bioloģijas zinātņu doktori.
«Un tad Jānis Ancāns, kurš jau bija aizstāvējis doktora grādu Bredfordā, man piedāvāja - negribi iesaistīties cilmes šūnu pētījumu virziena attīstīšanā Latvijā?! Tas bija 2005.-2006. gads, un es piekritu, jo tas tad vēl likās pilnīgs kosmoss,» Inese stāsta, kā nonākusi komandā, kas veidoja LU Bioanalītisko metožu un biodozimetrijas laboratoriju. Bija ļoti interesanti, bija iespēja strādāt ar cilvēka šūnām, par ko daudz kas bija jāiemācās, un Inesei ļoti palīdzēja ASV iegūtā pārliecība - ja jau ir strādāts ar mikrobiem, tad ar volvoksiem, tad ar cāļu embrijiem, ir tikai jāziedo zināms laiks un var ielēkt arī citā, līdz šim svešā jomā. Vēl viens izaicinājums - Inese faktiski bija arī laboratorijas menedžere, kura to fiziski no nulles iekārtoja. Te viņa lieku reizi juta, kā biologam noder zināšanas fizikā un ķīmijā, jo, lai pasūtītu mikroskopu, ir jāzina, kā tas darbojas un kā būvēts. Inese arī norāda, ka mūsdienās zinātniekam ir teju neiespējami būt tīram zinātniekam. Jābūt cilvēkam orķestrim: pētījumos ir jāpārzina zinātniskā puse, bet, tā kā tie lielākoties notiek dažādu Eiropas projektu ietvaros, jāpārzina arī iepirkumu procedūra, jāmāk sagatavot specifikācijas, izdomāt biznesa plānu, kas pētījuma rezultātu pārvērš produktā, un uzrakstīt projektu.
Studenti atpazīst pēc matiem
Arī Stradiņa slimnīcas Šūnu transplantācijas centrā Inese strādā kopš tā izveides, tā vadītāja, sava kursabiedra Ērika Jakobsona, paaicināta, savukārt RSU Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijā aicinājums iesaistīties vienā pētījumā izvērtās par stabilu vadošās pētnieces amatu. «Iedevu mazo pirkstiņu, paņēma visu roku,» Inese smejas. Te nesen sākušies pētījumi, kas nākotnē ļaus saprast, kāpēc krūts vēža pacientēm atsevišķas šūnas neiet bojā ķīmijterapijas gaitā un pēc laika noved pie vēža recidīva. Tas palīdzēs ķīmijterapiju padarīt mērķtiecīgāku un piemeklēt to katrai sievietei individuāli visefektīvāko.
Līdztekus tam Inese lasa lekcijas RSU studentiem un teic, ka tas, par spīti lielajam laika un enerģijas patēriņam, pašai ļauj turēties formā - sekot līdzi ne vien savam lauciņam, bet arī tendencēm zinātnē kopumā, saglabāt redzesloka plašumu. «Ir arī ļoti forši, kad studentiem kaut kas aizķeras un ka tu vari viņiem nodot savu personīgo praktisko pieredzi no laboratorijām, reālus piemērus no dzīves. Pateikt nevis «šitā nedrīkst!», bet «šitā nedrīkst tāpēc, ka…»,» Inese saka un stāsta, ka cenšas pārņemt pasniegšanas paņēmienus no konferencēs sastaptiem harismātiskiem runātājiem un ka studenti viņu augstskolā mēdz atpazīt nevis pēc uzvārda, bet pēc raksturīgajiem sarkanajiem matiem.
Slāpeklis un know-how
Kad 2014. gada rudenī Inesi uzaicināja darbā reproduktīvās veselības klīnika Mama Rīga, pirmā doma viņai bija - ārprāts, man taču nav laika! «No tā, ka es varētu to intelektuāli nepacelt, es nebaidījos, jo embrioloģijas un ārpusķermeņa apaugļošanas procesus zinu un, ja ko nesaprotu, nekautrējos cilvēkiem jautāt. Man tas likās interesants izaicinājums, likās fascinējoši, ka varu šai lietai pieskarties un būt klāt,» Inese teic, bet neslēpj, ka otrs iemesls, kāpēc viņa šim darbam piekritusi, bija nauda. «Ar zinātnieka un pasniedzēja algu nevar normāli izdzīvot…»
Klīnikas Embrioloģijas un reproduktīvās ģenētikas laboratorijā viņa ir vadītāja, kas veido laboratorijas kvalitātes sistēmu, slīpē uzskaites procesus utt. Grūto māku uzņemties atbildību par saviem lēmumiem Inese iemācījusies vēl Amerikā, bet tagad cenšas sevī attīstīt birokrātisko domāšanu, jo lietas, kas pašiem liekas pašsaprotamas, valsts iestādēm jāpierāda ar papīriem. Toties ar klīnikas embriologiem viņa saprotas lieliski - gan tāpēc, ka embrioloģija viņai pašai jau kādu laiku vairs nav «tumša bilde», gan tāpēc, ka uz kolēģiem tehniskās lietās var pilnībā paļauties.
Klīnikā Inese aktīvi strādā arī pie jomas, kas sasaucas ar viņas darbību vēža šūnu izpētē. Mama Rīga pirmā Latvijā un Baltijā sākusi piedāvāt onkoloģijas pacientēm pirms ķīmijterapijas sasaldēt un saglabāt savu olnīcu audus, ko pēc atveseļošanās var implantēt atpakaļ ķermenī, - tas palīdz dabiskā veidā atjaunoties hormonālajai sistēmai un dod iespēju tikt pie bērniem. Inese stāsta, ka šūnu sasaldēšana pasaulē nav nekas superjauns, taču jaunums ir know-how, kā to darīt, lai šūnas pēc atkausēšanas funkcionētu. «Katram šūnu tipam ir sava sasaldēšanas programma, ātrums. Tāpat arī audiem. Tos nevar - pļekts! - iemest šķidrajā slāpeklī vai tā tvaikos un pēc tam izvilkt,» Inese norāda.