Nozarē strādājošie uzņēmēji atzīst, ka tie tomēr ir atsevišķi gadījumi, kad mājražotāji nonāk līdz nopietnam ražošanas līmenim. «Tas prasa lielas investīcijas un daudz vairāk resursu. Tāpat tas ir atkarīgs no konkurences attiecīgajā pārtikas ražošanas sfērā, kā arī ir jābūt ambīcijām un drosmei riskēt. To ne kurš katrs spēj,» atzīst Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.
Latvijā statistiski ir samērā maz mazo un vidējo uzņēmumu, bieži vien cilvēki baidās zaudēt savu komforta zonu un no darba ņēmējiem kļūt par darba devējiem, cilvēkiem trūkst ambīciju, viņi nodrošina savas vajadzības un neuzņemas lielāku atbildību, algojot darbiniekus. Mazajos uzņēmumos cilvēki nodarbojas ar sev tīkamu lietu un bieži vien nemaz nevēlas biznesu attīstīt, bet, lai uzņēmums augtu, ar 2-3 darbiniekiem nepietiek, izaugsmei nepieciešami vismaz 5-10 darbinieku, kuram katram ir savas stiprās puses un kooperējoties iespējama attīstība. Turklāt tradicionāli ražošanas nozares nav starp tām, kurās iespējama strauja izaugsme. Arī konkurencē par kvalificētu darbaspēku mazie uzņēmumi bieži vien zaudē lielākajiem.
Barjerskrējiens lielveikalā
Mikrouzņēmumu, mazo un nelielo uzņēmumu līmenī to panākumi ir atkarīgi no tā, cik dzīvotspējīga ir to biznesa ideja un cik zinoši un profesionāli ir vadītāji. Pie mums ir daudz tiešām labu ideju, bet to radītāji ne vienmēr apzinās, cik daudz darba un resursu jāiegulda idejas attīstībā, lai tā kļūtu dzīvotspējīga. Un, jo saspringtāka ir situācija ekonomikā, jo vairāk ir jāiegulda. Viens no sarežģītākajiem momentiem nelielam pārtikas produktu ražotājam ir atrast savu noieta tirgu. Dažādi tirdziņi ir sezonāli un bieži vien tiek vērtēti vien kā savas preces reklamēšanas iespēja, kaut, protams, tas ir arī atkarīgs no ražotāja nišas un saražotās produkcijas daudzuma. Reālie pārdošanas kanāli savukārt ir dažādi veikali, tai skaitā internetā. Protams, mājražotājiem situācija ir uzlabojusies līdz ar iespēju nodot savas preces pārdošanai veikalā - atšķirībā no laika, kad produkciju drīkstēja pārdot tikai pats ražotājs.
Lielveikalos produktu vērtēšanas procesā vairāk tiek ņemts vērā tēls un produktu atpazīstamība, nevis produkta kvalitāte, kā arī tas, cik daudz naudas ražotājs varēs ieguldīt mārketingā un reklāmā. Savukārt mazie ražotāji pamatā visu naudu cenšas ieguldīt ražošanā, nevis produkta virzīšanā, teic Inese Meļķe, klientu attiecību vadītāja uzņēmumā SC Grand, kas ražo aizdarus, kūpinājums u. c. produktus. Līdz ar to mazs uzņēmums lielveikalam bieži vien nav ekonomiski interesants, turklāt pamata problēma ir apjoma nodrošināšana un preces cena. Mazais uzņēmums neražo lielos apjomos, un arī cena vienmēr būs lielāka nekā lielražotājam. «Mājražotāja produkcija vienmēr būs personīga, paskaidrojama, motivējama, bet lielveikals ar to nenodarbojas,» skaidro individuālā uzņēmuma Liepa saimniece Līvija Paparinska, kura darbojas ar zīmolu Dabīgs gardums (augļu-ogu konfektes).
Sadarbībā ar lielveikaliem mazajiem ražotājiem smagākais faktors ir tas, ka saskaņošanas process ir ļoti ilgs. Viens no sarežģītākajiem posmiem pārrunās ar lielveikaliem ir kategoriju menedžeri, tie ir cilvēki, kas izlemj, vai konkrētais produkts būs vai nebūs veikala plauktā, kurā plauktā - labi redzamā vai mazāk, cik ilgi, par kādu cenu u. tml. Lielākais pārmetums ir par komunikāciju, argumentācijas trūkumu un samērā negatīvo attieksmi pret mazajiem ražotājiem un uzņēmumiem kopumā. Spriežot par cilvēku faktoru, mazie uzņēmēji vērtē - ja neizveidojas labas attiecības ar attiecīgo kategoriju menedžeri, atliek gaidīt, kad viņu amatā nomainīs cits cilvēks, un mēģināt vēlreiz ieiet lielveikalā.
Pozitīvākas atsauksmes dzirdamas par mazo ražotāju sadarbību ar lauku labumu veikalu Klēts, kas atrodas lielākajos Rimi veikalos un ko kūrē Rāmkalnu saimnieki. Lai arī Klēts uzcenojums ir lielāks nekā veikalu tīklos, uzņēmuma komanda ir ieinteresēta sadarboties ar mazajiem ražotājiem, maksā laikus, arī sadarbība ir ļoti ātra. Cita riska kategorija mazajiem ražotājiem ir sadarbība ar Latvijas mazajiem veikaliem, kuriem pašiem iet grūti un kuri cīnās par izdzīvošanu. «Gadās, ka sākam sadarbību, un tad vienā brīdī veikaliņš pazūd, protams, nesamaksājis. Sadarbība ar lielajiem veikaliem ir drošāka, un var paļauties uz plānoto naudas plūsmu,» teic I. Meļķe.
Izmaiņas tomēr notiek
Mazam uzņēmumam tikt lielveikala ķēdē - tas nav viegls uzdevums, rezumē I. Šure, jo, lai piegādātu produktus, ražotājiem ir jāspēj nodrošināt vajadzīgos apjomus noteiktos termiņos, nemainīgi augstu kvalitāti, kā arī citas prasības, kas prasa papildu resursus. Tas nav viegls uzdevums, taču veikalu ķēdes arvien vairāk skatās uz vietējiem ražotājiem un meklē dažādas iespējas, kā to produkciju integrēt veikalu sortimentā.
Pircēju pieprasījuma tendences liecina, ka vietējo produkciju pircēji novērtē, tāpat kā arvien palielinās arī pieprasījums pēc eko un bio produkcijas. Kopumā novērojams, ka Latvijā parādās aizvien vairāk nišas produktu ražotāju, kas attīsta savu produkciju un piedāvā to Latvijas iedzīvotājiem, tas arī saistāms ar veselīgo produktu pieprasījuma pieaugumu, kurā ražotāji saskata potenciālu. Piemēram, Rimi veikalu tīkla pieredze liecina, ka Latvijas pircēji ir patrioti un tieši Latvijas preces ir pircēju pirmā izvēle. Rimi Latvia Kategoriju departamenta direktors Milans Blūms norāda, ka vietējo ražotāju, tostarp mazo, atbalstīšana ir nozīmīga uzņēmuma darbības daļa. Tīkla pieredzē ir arī vairāki veiksmes stāsti, kuros ražotāju sadarbība ar Rimi ir bijusi kā pozitīvs faktors uzņēmuma izaugsmē, piemēram, pārslas Milzu! vai Annas zivis, kur uzņēmums līdz ar sadarbību ir būtiski audzis un tā produkciju pircēji var iegādāties visā veikalu tīklā.
Atšķirīgi stāsti
Runājot par izaugsmi, katra uzņēmēja piedzīvotais atšķiras. Parasti jau dzirdami tikai lieli veiksmes stāsti, tomēr pieredze ir dažāda. Piemēram, uzņēmums Liepa izauga, izveidoja ražotni, nokārtoja formalitātes un... pārgāja atpakaļ mājražotāja statusā. Kāpēc? «Tāpēc, ka mūsu valstī šāds variants nav likumdošanā paredzēts, ražotājs var būt vai nu mājās, vai uzreiz liels, starpposma nav,» teic L. Paparinska un skaidro, ka problēma ir ar Pārtikas veterinārā dienesta (PVD) noteikumiem par tehnologa un paškontroles laboratorijas uzturēšanu. Runa ir par izmaksām un nepieciešamību pēc tehnologa un laboratorijas mazā pārtikas uzņēmumā, kurš pamatā ražo ar roku darbu nelielos apjomos. «Izaugt par ražošanas uzņēmumu vajag tikai eksporta iespēju dēļ, bet, ja nav jau skaidra līguma par eksportu, nav jēgas ieguldīt,» skeptiska ir L. Paparinska. Viņa arī vērtē, ka Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) nostāja patiesībā ir pat saprotama - kāda jēga tērēt līdzekļus un ķēpāties ar mazu uzņēmumu un mazu apjomu, lai cik superīgs tas būtu?! Arī Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja, runājot par eksportu, teic, ka ir jādomā, kā atbalstīt tieši mūsu lielos ražotājus, jo tie var veiksmīgāk konkurēt ārvalstu tirgos un nodrošināt eksporta apjomus Latvijas valstij.
Savukārt SC Grand ražošanā ieviesa jaunu līniju ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību un kopā ar LIAA brauc starptautiskās tirdzniecības misijās, kur LIAA nodrošina visu tehnisko pusi, par ko tad uzņēmējiem nav jādomā. «Tas, ko dara LIAA, ir liels pluss,» uzskata SC Grand vadītāja Agnese Meļķe. Piemēram, uzņēmēja pavasarī bija uz izstādi Polijā, kur arī šobrīd aktualitāte ir veselīgs dzīvesveids utt., un izstādē bija ļoti daudz mazu uzņēmumu, kas ražo nišas produktus. Ir skaidrs, ka šos produktus nepirks daudz, bet pietiek arī ar nelielu apjomu. Turklāt šīs izstādes neapmeklē tikai lielveikalu pārstāvji, nāk arī no nelieliem tīkliem vai nišas produkcijas veikaliņiem. Protams, nevajag arī sapriecāties par agru, jo izstādēs reizēm var būt liela interese un var rasties sajūta, ka savs produkts uz attiecīgo valsti tūlīt būs jāved fūrēm, bet, atbraucot mājās, situācija izrādās atšķirīga. Bieži vien potenciālie pircēji nogaida, produkts nav vajadzīgs uzreiz, bet arī šādas attiecības ir vērts uzturēt, pirms tam izvērtējot šo potenciālo pircēju, tā interesi, maksātspēju u. tml. Tas viss veido pieredzi, kas var noderēt nākotnē.
Arī maziem ražotājiem un uzņēmumiem nevajag baidīties un vajag mēģināt iekarot eksporta tirgus, jo iespējas un pircēju vajadzības ir ļoti dažādas, uzskata I. Meļķe. Viņa teic, ka attīstīties var vienmēr, bet ir jāzina, kam pārdot savu produkciju. Jā, protams, tas ir ķēpīgs un laikietilpīgs process, prasa daudz spēku un nervu. «Tās ir negulētas naktis, darbs brīvdienās, tas ir smags darbs. Ir jābūt lielam sava darba entuziastam, un panākumus nevar gūt, strādājot tikai darbdienās no 9.00 līdz 17.00,» stāsta I. Meļķe un piebilst, ka šajās situācijās reizēm arī rodas domstarpības sadarbībā ar valsts iestādēm, jo gadās, ka ražotājam ir nepieciešams izdarīt kaut ko steidzami, bet ierēdnis ir vai nu atvaļinājumā, vai slims, un jautājumu nav iespējams pakustināt uz priekšu. Un var sanākt, ka tad, kad valsts iestāde sniedz atbildi, moments jau ir nokavēts. Lai valsts ekonomika attīstītos, gan valsts iestādēs strādājošajiem, gan privātajiem uzņēmējiem būtu jādarbojas vienā komandā, nevis dažādās ierakumu pusēs.