Pēdējā laikā diskusijas, kurās tiek pieminēts Valsts ieņēmumu dienests (VID), saistītas galvenokārt ar ierosinājumu būtiski palielināt atalgojumu VID ģenerāldirektoram. Protams, nevar noliegt, ka VID vadītājam jāsaņem lielāka alga nekā līdz šim, gluži tāpat kā augstāku atalgojumu par savu darbu pelnījuši daudzi gan valsts, gan privātajā sektorā strādājošie cilvēki, jo bezkaislīgi skaitļi rāda, ka darba apmaksas līmenis Latvijā, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, ir ļoti zems.
Runājot par VID ģenerāldirektora algu, ja reiz par VID atbildīgā finanšu ministre uzskata, ka naudu atalgojuma radikālai palielināšanai var un vajag atrast un arī citi lēmuma pieņēmēji tam piekrīt, lai jau tā būtu. Nevar noliegt, ka atbildība, kas gulst uz VID vadītāja pleciem, tiešām ir smaga nasta, turklāt šajā amatā strādājošais cilvēks allaž būs pakļauts arī psiholoģiski sarežģītai kritikai.
Problēma ir cita - amatpersonas algas palielināšanas automātiska saistīšana ar labāku rezultātu. Nenoliedzami algas kāpums uzlabo faktiski jebkura strādājošā motivāciju, ieinteresētību par darbu un centienus gūt labākus darba rezultātus. Tomēr liela alga - un summa vairāk par 8000 eiro, līdz kādai piedāvāts palielināt VID ģenerāldirektora algu, ir Latvijai liela - vien negarantē izcilu darba kvalitāti. Latvijā un arī citās valstīs bijis ne mazums gadījumu, kad publiski kļuvuši zināmi fakti (nevis aizdomas vai tenkas) par to, ka dāsni atalgoti, augstos amatos strādājoši cilvēki darbojušies pēc principa «milzīga pašslavināšanās, niecīgs rezultāts» vai arī pieņēmuši visai savdabīgus lēmumus. Piemēram, satiksmes ministrs Uldis Augulis Dienai par lidostas Rīga vadības maiņām sacīja: «Iepriekš bija nepareiza rīcība gan ar finanšu līdzekļiem, gan ar finanšu plānošanu, gan kopumā ar plānošanu. Ja tā notiek, tad skaidrs, ka tomēr kaut kas kārtībā ar vadību nav.» Tā, lūk, lai gan lidostas vadības pārstāvji par algām, visticamāk, žēloties nevarēja.
Nesen Dienā Māris Zanders aicināja domāt par to: «Kas notiek ar t. s. sociālajiem liftiem, ja tajos varas hierarhijā uz augšu paceļas teju vai ērmi vien.» Un diemžēl gadās, ka apjomīgu algu saņēmusi amatpersona, neraugoties uz spožu labklājību, pat bīstami pietuvojas trauslajai likumības/nelikumības robežai.
Realitāte rāda, ja reiz valsts sektora rīcībā esošie līdzekļi atļauj atbildīgas amatpersonas algas palielināšanu - lūdzu, uz priekšu, bet ir naivi cerēt, ka dāsns atalgojums (turklāt no nodokļu maksātāju naudas) pats par sevi garantēs izcilu darba rezultātu un visu gadiem krājušos problēmu ātru un gudru atrisināšanu.