Valmieras novadā, Liepā, darbojas biedrības Cerību centrs patvēruma māja, kurā dzīvo nepilngadīgās māmiņas, sievietes, kas cietušas no vardarbības, un grūtnieces, kuras ģimene un sabiedrība atstūmušas. Gita ir Cerību centra vadītāja. Patlaban centrā mīt piecas mammas ar mazuļiem.
Plašāk izskanot informācijai par centra darbību, tā vadītājai nācies saskarties gan ar līdzcilvēku atbalstu, gan ar sabiedrības neiecietību pret dzīves pabērniem.
Gribas sapratni
«Es nevaru izcelt kādu grandiozu projektu, ko būtu paveikusi, bet jāsaka, ka aizvien vairāk kļūst aktivitāšu un ideju, ko realizēt ikdienā. Šovasar sponsorējām bērniem no trūcīgām ģimenēm nometni. Restaurēsim arī ēku, kas pieder metodistu baznīcai un atrodas Rīgā, Akas ielā. Plānots tajā izveidot multifunkcionālu sociālo centru, kur sniegsim gan juridisko, gan psiholoģisko palīdzību sievietēm. Pirmsākumos ēka bija metodistu baznīcas bērnunams. Arī tagad iecerēts to veidot kā atbalsta vietu ģimenēm. Cītīgi sadarbojamies ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Jauniešu nodarbinātības garantijas projektā meitenes strādā, iegūst stipendiju, un viena no meitenēm ieguvusi arī pastāvīgu darbu,» ar lepnumu stāsta Gita.
Cerību centra vadītāja arī piebilst - dažkārt žēl, ka sabiedrība izturas neiecietīgi pret nelaimē nonākušajām sievietēm un viņu bērniem. Gitai nācies pat saņemt nosodošas vēstules, kurās kritizēta centra meiteņu uzvedība un tas, ka bērni esot trokšņaini, kaut arī, viņasprāt, nebūt ne skaļāki kā citi. Cilvēki neizprot, kāpēc meitenes ir Liepā, kāpēc viņām vajag palīdzību, kādi ir šo sieviešu patiesie stāsti. Nosodītāji neko nezina un pat nemēģina iedziļināties. «Diemžēl sabiedrība pamana sliktās lietas, cilvēkiem gribas ažiotāžu, taču mēs nekad nezinām, kādās situācijās varam nokļūt paši. Cilvēki uzskata, ka palīdzība meitenēm nāk no pašvaldības budžeta un viņu nodokļiem. Taču centrs pastāv, pateicoties ziedojumiem, kas galvenokārt nāk no ziedotājiem ārpus Latvijas. Pašvaldību līdzfinansējums ir ap 25% no mūsu budžeta. Ne visas pašvaldības turklāt maksā - dažas meitenes ir no vietām, ar kurām mums nav izveidojusies sadarbība tādā mērā, lai piesaistītu finansējumu,» atklāj Gita.
Gluži kā mājās
Cerību centra darbinieki ne tikai rūpējas par sieviešu veselību, pajumti un izglītību, bet arī gādā, lai meitenes apmeklētu kultūras pasākumus, jo, lai cilvēks sabiedrībā nebūtu, kā saka, mucā audzis un pa spundi barots, nepieciešama ne tikai fiziskā, bet arī garīgā barība, uzsver centra vadītāja.
Cerību centrā dzīve organizēta kā mājās, kā ģimenē, kur notiek arī integrēšanās. Sievietes sapazīstas, sadarbojas, iemācās palīdzēt cita citai. Nav aizmirstas arī tās sievietes, kas centrā vairs nedzīvo - viņas brauc ciemos, dažkārt palīdz cita citai pieskatīt bērniņus, dalās pieredzē un padomos ar centrā dzīvojošajām meitenēm.
«Mums ir pikniki, kopīgi pasākumu apmeklējumi. Pie mums centrā mēdz viesoties arī ārzemju mākslinieki, rīkojam dienas nometnes, kas palīdz integrēties dzīvē pozitīvā veidā. Es un kolēģi nopietni strādājam pie tā, lai meitenes saņemtu izglītību - gan vidusskolā, gan sabiedrībā. Jāteic liels paldies Cēsu vidusskolas direktorei Aijai Sīmanei - viņa atbalsta, palīdz, iedrošina meitenes gan ikdienā, gan tad, kad rokas nolaižas un visu gribas pamest. Skola mums ir lieliska sadarbības partnere,» stāsta Gita un piebilst: «Pērn viena no mūsu centra meitenēm nosvinēja kāzas. Viņai ir divi mazuļi, un viņa regulāri ciemojas centrā, ar savu pozitīvo laimīgas ģimenes piemēru iedvesmojot arī citas. Man prieks par tām nepilngadīgajām mammām, kas saņemas un, sasniedzot pilngadību, spēj tikt galā patstāvīgi. Es sekoju, lai meitenes pabeidz vidusskolu, iegūst izglītību, kas ir pamats, lai darītu ko tālāk. Ar mazuli uz rokām tas nav viegli.»
G. Bināne arī secinājusi, ka «nevienam nevar palīdzēt, ja cilvēks šo palīdzību negrib saņemt. Var jau redzēt, vai tas ir dumpinieciskums kā jau pusaudzim, vai arī ir nevēlēšanās savā dzīvē ko mainīt. Pusaudži vēl ir veidojami. 30 un vairāk gados ir grūtāk mainīties. Mums centrā ir dažāda vecuma sievietes, patlaban tikai viena ir nepilngadīgā māmiņa.»
«Dažas meitenes uztur attiecības ar savām ģimenēm, es uzskatu, ka jāsaglabā ģimeniskā saite. Vienai no centrā nonākušajām sievietēm vecāki pat nezināja, ka viņai ir mazulis. Viņa baidījās teikt! Sakārtoja pamatlietas savā dzīvē, dabūja darbu, dzīvokli un sazinājās ar ģimeni, izrādījās, ka vecvecāki ir priecīgi par mazbērnu un atbalsta arī meitu. Viens no biežākajiem nelaimju cēloņiem ir arī neprasme veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Mācām attiecībās patstāvību, ka sievietei daudzās situācijās būs jātiek galā pašai. Pašai jābūt stabilai un tikai tad jāveido attiecības. Strādājam daudz, lai celtu meiteņu pašapziņu. Dažkārt liekas, ka tevi nedzird, ka tu runā pa tukšo. Tomēr, kad aiziet meitenes savā dzīvē, izrādās, viņas ņem vērā padomus! Tas ļoti iepriecina,» lepojas Gita.
Robi likumos traucē
Cerību centra vadītāja uzskata - ļoti daudz ko vajadzētu uzlabot normatīvajos dokumentos, lai varētu palīdzēt nelaimē nonākušajām sievietēm efektīvāk, piemēram, sakārtot uzturlīdzekļu jautājumu. «Ja paveicas, paiet trīs līdz seši mēneši, kamēr izdodas piedzīt uzturlīdzekļus no bērna tēva. Pretruna ir tajā, ko saka Civillikums un tiesas lēmums un kā notiek dzīvē. Jebkurai sievietei vai vīrietim, kurš audzina viens bērnu, ir ļoti svarīgi saņemt uzturlīdzekļus, bet ir ļoti grūti iziet visu procedūru,» uzsver Gita un piebilst, ka arī pašvaldību un citu institūciju darbinieku attieksme bieži ir tāda, ka otrreiz negribas atgriezties šajās iestādēs.