Inese pērn saņēma Latvijas lepnuma balvu par uzņēmību, drosmi un nesavtīgu mīlestību, jo viņa kļuvusi par audžumammu četriem mazuļiem - Elizabetei (8), Emīlam (8) un viņa mazajām māsām Svetlanai (4) un Sofijai (2).
Veselība uzlabojas
«Gads ir liels laika periods, kura gaitā daudz kas mainās, pat grūti visu atminēties, kas noticis pa šo laiku kopš Latvijas lepnuma balvas saņemšanas pagājušā gada nogalē. Bet noteikti - viss notiek uz labu,» stāsta Inese. Ļoti nozīmīgs un priecīgs notikums bijis, ka vienam bērnam, kurš slimojis ar C hepatītu, izdevies no slimības tikt vaļā.
«Bērnunama mazulim, kam ir šī slimība, tas ir spriedums - neviens negribēs viņu ņemt adopcijā. Arī ģimenē ar slimību cīnīties nav viegli, jo līdz šim valsts apmaksāja tikai 75% no nepieciešamajiem medikamentiem un, tā kā zāles ir ļoti dārgas, arī atlikušos 25% segt mums nebija pa spēkam. Taču no šā gada sākuma stājās spēkā noteikumi, ka bērniem ārstēšana tiek kompensēta 100%, un mēs izgājām medikamentu kursu! Psiholoģiski gan tas bija diezgan grūti - bērnam slimība nekādā veidā neizpaudās, savukārt medikamentiem, ko ikdienā nācās lietot, ir blakusparādības, un likās nepanesami, ka tu it kā dod mazajam zāles, bet skaties, ka viņam no tām slikti. Paldies Dievam, tas nu ir pāri,» atceras četru bērnu audžumamma.
Garlaicīgi nav
Vecākie bērni - astoņgadnieki Elizabete un Emīls - sākuši mācīties pirmajā klasē. Ikdienā gan viņiem zinības apgūt palīdz Inese, jo mazajiem ir mājas apmācība. Viņa uzskata, ka pieņemtajiem bērniem šādā vecumā tas esot labākais veids, kā apgūt izglītības pamatlietas, jo savulaik pārdzīvotā traumējošā perioda dēļ bērnu emocionālā attīstība neesot tik nobriedusi kā vienaudžiem. Ikdienā nekādas attīstības problēmas neesot manāmas, arī intelektuāli un fiziski bērni ir vienā līmenī ar vienaudžiem, taču atrašanās visu dienu klasē ar 30 citiem skolēniem, Inesesprāt, viņiem būtu pārāk liels pārdzīvojums.
Abi bērni man rāda burtnīcas, kurās mācās rakstīt, un priecīgi stāsta, ko jau apguvuši. Komunikablas ir arī mazās māsiņas Svetlana un Sofija - jaunākā nes man rotaļlietas un rāpjas klēpī, bet Svetlana gādīgi manā tējā maisa cukuru un aicina palikt pie viņiem. Inesei jādodas uz darbu, viņa strādā Latvijas Valsts ceļu satiksmes informācijas centrā naktsmaiņās, un, kamēr ir darbā, tikmēr bērnus pieskata auklīte. Audžumammai pietiek laika arī sabiedriskajām aktivitātēm - viņa ir vadītāja biedrībai Azote, kas ir Bērnu alternatīvās aprūpes alianses dalībniece un iestājas par likumdošanas sakārtošanu, lai bērni nenokļūtu bērnunamos, bet nonāktu ģimenēs, saņemot atbilstošu aprūpi un emocionālo siltumu. Turklāt Inese regulāri raksta blogu.
Arī bērniem patīk būt nodarbinātiem. Emīls spēlē futbolu un apmeklē mākslas skolu, Elizabete mācās vijoļspēli un dzied ansamblī, bet mazajām māsiņām ir Montesori nodarbības un Svetlanai arī mūzikas ansamblis. «Bērniem patīk draudzēties, viņi pagalmā var mierīgi pieiet klāt svešam bērnam un uzsākt sarunu vai rotaļu. Es bērnībā biju kautrīgāka,» atceras Inese un piebilst, ka viņa pēc dabas vispār esot diezgan noslēgta, nepatīkot svešu cilvēku tuvums, tādēļ ļoti gaidot, kad tiks pie ģimenes mājas, ar kuras atjaunošanu jeb, precīzāk, būvniecību palīdz Ogres novada pašvaldība, Valsts prezidenta kanceleja, kā arī ziedotāji.
Lai būtu rotaļu laukums
«Par mājas būvniecību jāsaka paldies tieši Latvijas lepnuma rīkotājiem, kas vērsās pie Ogres novada pašvaldības ar ierosinājumu par mājas atjaunošanu. Iepriekš pati lūdzu pašvaldībai palīdzēt ar lielāku dzīvojamo platību, jo vienistabas dzīvoklītis mums bija par šauru. Saņēmu atbildi, ka pašvaldība nevar palīdzēt, jo neesam ne trūcīga, ne maznodrošināta ģimene, taču, ja man būtu kāds īpašums, tad varētu atbalstīt tā rekonstrukciju. Man bija ģimenes māja katastrofālā stāvoklī, bet, sadarbojoties Latvijas lepnuma rīkotājiem, Valsts prezidenta kancelejai un pašvaldībai, tapa atjaunošanas projekts. Patlaban mājai ir nosiltināti pamati un turpinās būvdarbi. Gribu iekārtot mazajiem spēļu istabiņu un rotaļu laukumu,» atklāj Inese. Ikviens, kurš vēlas ziedot naudu Inese ģimenei mājas būvniecībai, var to izdarīt ar portāla ziedot.lv. palīdzību (www.ziedot.lv/palidziba-latvijas-lepnumam-cetru-adoptetu-bernu-gimenei-2040).
Plašāka dzīvesvieta sievietei un bērniem nepieciešama arī tādēļ, ka tai pievienosies vēl viens mazulis. Emīla, Svetlanas un Sofijas bioloģiskajai mammai, ar kuru Inese un bērni regulāri sazinās, piedzimis vēl viens mazulis. Puisītim patlaban ir četri mēneši, un diemžēl arī viņš nonācis aprūpes iestādē. Inese uzrakstījusi iesniegumu, ka vēlas pieņemt arī šo bērniņu un gaida bāriņtiesas atbildi.
Inese uzskata, ka bērnu audzināšana sniedz daudz prieka un enerģijas, un it sevišķi liels gandarījums ir par to, ka mazie var saņemt rūpes, uzmanību un mīļumu, augot ģimenē. Bērnunamā tas nebūtu iespējams. «Bērnunams, manuprāt, ir kā cietums, kurā bērns izcieš sodu par to, ka viņa vecāki nav pratuši tikt galā ar dzīvi, it sevišķi tiem mazuļiem, kas tur nokļūst līdz trīs gadu vecumam, pazaudējuši pašu tuvāko cilvēku - mammu, un viņu pasaule ir sabrukusi. Diemžēl aprūpes iestādes darbiniekiem fiziski nav pa spēkam sniegt to uzmanību un mīļumu, kas bērniņam vajadzīgs,» uzskata Inese.
Kamēr mēs runājam, mazās meitenes ierausušās man klēpī, bet Elizabete aicina pavizināties ar jauno auto. Ģimene esot tikusi pie jaunas, lielākas mašīnas. «Kā kuģis,» viņi joko un stāsta, ka tad, kad mammai brīvdienas, labprāt apceļo skaistas Latvijas vietas.