Viens no mūsu XX gadsimta otrās puses modernās mākslas klasiķiem bija latviskuma etalons tādā nozīmē, ka par cilvēku jārunā viņa darbiem, nevis pašam. Pasaules keramikā Pēteris Martinsons bija kļuvis slavens vēl pirms tam, kad saņēma pirmo padomju režīma atļauju izbraukt uz ārzemēm, un savā pirmajā ārzemju simpozijā 1973. gadā Behīnē, toreizējā Čehoslovākijā, viņš citu zemju kolēģiem stādījies priekšā ar vārdiem: nāku no skaistākās zemes pasaulē un jums to rādīšu. Cik skops vārdos bija Pēteris Martinsons, kad bija jārunā par sevi, to droši vien ir izjutis ikviens žurnālists un mākslas zinātnieks, kas viņu uzrunājis. Viņš runāja klusu, lēni un ar tik lielām pauzēm, ka, gaidot atbildi, ikviens uzdotais jautājums šķita kļūstam par sīku. Toties tas, ko Martinsons bija izstāstījis no brīvas gribas, bija tik aizraujošs, ka, piemēram, 80. gadu sākumā, kad ārzemniekiem Padomju Savienībā bija stingri ierobežota pārvietošanās brīvība, kāda amerikāņu keramiķu grupa, kurai bija atļauja uzturēties tikai Tallinā, bija brīnumainā kārtā spējusi panākt, ka tai atļauj ar autobusiņu atbraukt arī uz Latviju līdz pat Ķīpsalas keramiķu darbnīcām, jo amerikāņi savām acīm gribēja redzēt to Martinsona aprakstīto visskaistāko zemi. Un, protams, pašu Martinsonu, kurš jau 70. gadu sākumā, «savu lielo vispārinājumu laikā», bija kļuvis par vienu slavenākajiem vārdiem pasaules keramikas elitē. Vēl pavisam nesen, 2006. gadā, viņa autoritāte ļāva sarīkot Starptautiskās Keramikas akadēmijas kongresu Rīgā. Šā gada pavasarī Martinsons ievērojamu daļu savu darbu uzdāvināja Rotko centram savā dzimtajā Daugavpilī. Bet ar viņu pašu var satikties filmās Puika, Tumšie brieži un Ilonas Brūveres portretfilmā.
Līdz pasaules keramikas virsotnēm Pēteri Martinsonu aizveda virsotņu meklējumi burtiskā nozīmē. Dzimis 1931. gada 28. janvārī Daugavpilī, pieredzējis kara šausmas, beidzis Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultāti 1957. gadā, Martinsons aizrāvās ar tolaik modē nākušo alpīnismu. Lai tiktu uz kalniem, vajadzēja garāku atvaļinājumu vasarās, tāpēc labprāt tika pieņemts piedāvājums strādāt Lietišķās mākslas vidusskolā. Te, ciemodamies pie kolēģēm keramiķēm Ritas Einbergas, Ausmas Žūriņas un Mildas Butānes, 1963. gadā, tātad pirms 50 gadiem, Martinsons sāka darboties ar mālu. Jau pirmā keramiķa darbu parādīšanās atklātībā 1964. gadā kopā ar arhitektu Ivaru Bumbieri sarīkotajā izstādē, radīdama satraukumu citos keramiķos, vēstīja, ka latviešu keramikā ienācis robežu pārkāpējs un paplašinātājs, improvizācijas virtuozs. 1968. gadā Pēteris Martinsons tika uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā, 1971. gada Starptautiskajā Keramikas akadēmijā, 1972., 1975. un 1976. gadā saņēma zelta medaļas starptautiskajā keramikas izstādē Faencā. Reiz, jau šajā gadsimtā, Martinsons atzinās, ka viņu darbā interesē ne tikai tās virsmas, kuras skatītājs redz, bet arī iekšpuse, un, smaidot savu neaizmirstamo smaidu, piebilda: diemžēl tik skaistas nejaušības negadoties, kad izstādē darbs tavā acu priekšā saplīst un tu šo iekšpusi ieraugi. Nu Dievs to ir izdarījis ar pašu meistaru, mums paliek tikai skatīšanās.