Es pieļauju, ka iemesls ir gana vienkāršs: vadītāji, šajā gadījumā tieslietu sistēmas, ir ieinteresēti sevi attēlot pozitīvā gaismā. Paskatieties, kā politiķi, iestāžu vadītāji pēdējo gadu laikā ir iemācījušies sevi pasniegt - caur sociālajiem medijiem, rīkojot dažādas prezentācijas. Un jāatzīst arī, ka situāciju sekmē tas, ka Latvijā nav pētnieciskās žurnālistikas, dominē ziņu aģentūru materiāli, kas savukārt lielā mērā balstās uz pašu iestāžu sagatavoto informāciju.
Labi. Kā darba versiju pieņemsim to, ka situācija tiesu sistēmā nav tik laba, kā to attēlo nozares vadība. Tad jautājums ir par iemesliem, jo, turpinot atrasties labticīga pilsoņa bez specifiskām zināšanām situācijā, man vieglāk nepaliek, ja izpildvara māj lēmējvaras virzienā, kaut kādā brīdī «bumba tiek aizsperta» pašu tiesu virzienā, pilnam skaistumam vēl šajā vingrojumā iesaistot prokuratūru.
Atbildības uzņemšanās Latvijā nav sevišķi izplatīta... Ērtāk ir vainot kādu citu. Tiesa šajā ziņā postpadomju valstīs vienmēr ir izdevīgs mērķis kritikai, jo tiesa objektīvi ir ierobežota savās iespējās uz šo kritiku atbildēt. Turklāt politiķa rīcībā ir cilvēki, kuri viņam palīdz sagatavot viedokli, noformulēt to, savukārt tiesai šāda resursa nav, attiecīgi viss ir atkarīgs no katra individuālā tiesneša spējām un uzdrošināšanās. Papildus jāatceras tā pašsaprotamā lieta, ka tiesā arvien kāds ir zaudētājs. Un zaudētājs labprāt tiesu kritizē, savukārt tie, kas uzvarējuši, kuri panākuši savu taisnību, uzskata to par pašsaprotamu. Viņi diez vai uzskatīs, ka tiesa ir kaut kā īpaši aizstāvama.
Visbiežāk kritiskas piezīmes attiecas uz vai nu konkrētiem tiesnešiem, vai sistēmu kopumā, fokusējoties uz tiem vai citiem lēmumiem, kas ir kritikas objekts. Tomēr tas, ja tā var teikt, ir gala produkts, un mani vairāk interesētu apraksts tam, kas vispār ir tiesnesis Latvijā, no kurienes šie cilvēki, kurus kritizējam, ir nākuši?
Tiesnesis ir sabiedrības daļa. Tajā pašā laikā man liekas svarīgi uzsvērt, ka par tiesnesi, manā ieskatā, var kļūt tikai tāds cilvēks, kurš ir ārēji neatkarīgs izpratnē, kā to prasa likums, bet arī iekšēji neatkarīgs. Un iekšēji neatkarīgu cilvēku ir salīdzinoši mazāk. Plus - Latvijā netiek pievērsta adekvāta uzmanība tam, kā mēs šādus cilvēkus atrodam. Laika posms, kādā viņu vērtē, ir pārāk īss, tam vajadzētu būt ilgākam, lai varētu redzēt, kā viņš reaģē dažādās situācijās, kā viņš sadarbojas ar kolēģiem. Īsi sakot, atlases posmā mēs zināmā mērā noslēdzam kompromisu - gan jau šis cilvēks būs gana labs, tīri saprātīgs jurists taču, gan jau «pievilksies» pie citu tiesnešu līmeņa. Savukārt man gribētos teikt tā: ja tiesnesis strādā viduvēji, tikai viduvēji, tad tas nav sabiedrībai derīgs tiesnesis.
Atvainojos par iejaukšanos. Mani arvien mulsinājis, cik formāli Saeima balso par tiesnešu apstiprināšanu.
Te gan parlamentam grūti ko pārmest, jo tas paļaujas uz tiesnešu pašpārvaldes izvērtējumu. Atgriežoties pie jautājuma, mēs nonākam arī līdz tam, kā vispār Latvijā gatavo juristus. Tātad cilvēks beidz augstākās izglītības iestādi un ir ieguvis maģistra grādu tiesību zinātnēs. Ja salīdzina ar veselības aprūpes jomu, tiek sagatavotas labas medmāsas. Īsi sakot, šie tiesību zinātņu maģistri nonāk profesionālajā vidē ar pieņēmumu, ka «gan jau dzīve izmācīs». Lai kā arī būtu, vieni vispār profesionāli kā juristi nestrādā, citi strādā uzņēmumos, privātpraksēs, kāds pretendē uz advokatūru, cits vēlas kļūt par notāru, vēl kāds - par tiesu izpildītāju, un vēl kāds, protams, par tiesnesi. Tomēr mēs redzam, ka to, kuri vēlas strādāt valsts dienestā, ir maz. Viens no cēloņiem - atalgojuma jautājums. Politiķi nereti pārmet tiesnešiem, ka tie vienmēr vēlas papildu naudu. Tas nav jautājums par prasību pēc papildu eiro pie algas. Tā būtu šī jautājuma banalizācija. Bet ir jābūt samērojamam atalgojumam ar izpildāmo funkciju. Nav normāla situācija, ka pirmās instances tiesas tiesnesis saņem tikpat vai mazāk kā pašvaldības būvvaldes jurists/nodaļas vadītājs, ministrijas departamenta jurists u. tml.
Un te mēs nonākam līdz vēl vienai problēmai - ka Latvijā nav vienota civildienesta. Tas ir svarīgi kontekstā ar tiesnešu palīgiem kā kadru rezervi tiesnešu amatiem. Pareizi būtu tā: šis cilvēks vienota civildienesta ietvaros pietiekami ilgu laiku strādā, tajā skaitā mainot darba vietas valsts pārvaldē, lai iegūtu pieredzi, valsts viņu visu šo laiku vēro, viņš ir apritē. Savukārt pretējā gadījumā ir tā, kā mēs to nesen redzējām ar Valsts ieņēmumu dienestu. Dienesta vadītāja nolemj aiziet, tiek izsludināts konkurss, kurā var piedalīties visdažādākie cilvēki, valsts tērē resursus, lai viņus izvērtētu, un beigu beigās tiek pateikts, ka neviens neder. Bet vispār ministrei esot padomā daži cilvēki, kuriem varētu piezvanīt un piedāvāt... Kādu signālu visa šī rezultātā saņem sabiedrība?
Mani samulsināja vārdu savienojums «valsts vēro». Kas ir šis «vērotājs»? Un kurš vēro «vērotāju»?
Mums būtu nepieciešams noteikt tiesneša amata kandidāta statusu. Šāds statuss jau ir advokatūrā, tiesu izpildītāju sfērā, un daudzās valstīs tāds ir arī attiecībā uz tiesneša amata kandidātiem. Šim statusam būtībā atbilst mūsu tiesnešu palīgu profesija. Problēma ir tā, ka Latvijā valsts pret šo resursu izturas ļoti vieglprātīgi. Tas, ja tā drīkst teikt, ir tāds studentu darbs, vāji apmaksāts, kāda jēga mums viņus apmācīt, jo viņi tāpat aizies uz labāk apmaksātu darbu. Jā, daļa aiziet, tomēr, ja izstrādātu profesionālu rāmi tam, lai šī tiesnešu palīgu profesija tiktu uztverta nopietni, tad pašai valstij tas būtu neatsverams resurss. Šis salīdzinājums varbūt liksies pārspīlēts, bet civildienests arī ir armija. Tā ir armija bez ieročiem, kuras mērķis ir kalpot sabiedrībai. Nevar būt tā, ka pret šo armiju mēs izturamies tik vieglprātīgi.
Pieņemsim, ka tiesneša Neimaņa idejas tiek ieviestas, sākot ar šā gada 1. augustu. Savukārt es kā kašķīgs sabiedrības loceklis prasu: un kad būs tie labie rezultāti šīm idejām?
Cilvēku iekšējā pasaule, uzskati, darba paņēmieni u. tml. nemainās kādā konkrētā datumā. Tas atkarīgs no pašizpratnes, apzināšanās, spējas pieņemt labākos prakses piemērus un darba metodes. Jo īpaši tas nozīmīgi tiesnešiem, kurus pēc iecelšanas amatā vairs faktiski «no ārpuses» nevar ietekmēt tālāk izglītoties un pilnveidoties. Ārējās izmaiņas var panākt ātrāk. Piemēram, atjaunojot vienotu valsts civildienestu, atjaunojot tiesneša amata kandidāta statusu, profesionalizējot tiesneša palīga dienestu, uzlabojot finansēšanas modeļus u. tml. Latvijas pieredze rāda, ka ārējās izmaiņas pie ļoti lielas vajadzības var izdarīt arī dažu dienu laikā (ja atceramies Latvijas pirmsbankrota stāvokli un Saeimas un Ministru kabineta darbu tobrīd).
Tiesas ir sabiedrības resurss. Kā tāds tas ir ļoti ierobežots (finansiālā, cilvēkresursu, īpašuma u. tml. ziņā). Tādēļ sabiedrības interesēs ir šo resursu pārvaldīt pēc iespējas efektīvāk. Šobrīd - un tā ir lieta, ko Tieslietu ministrija nesaka, - tiesu sistēma Latvijā ir neefektīva.
Pirmkārt, tiesu sistēma izmaksu/rezultātu ziņā nav efektīva. Par to liecina salīdzinošs skatījums uz Eiropas Komisijas (EK) sniegtā pētījuma par dalībvalstu tiesu sistēmu datiem, un to ir arī pamanījusi Valsts prezidenta Tiesiskās vides pilnveides komisija. Ko mēs redzam EK pētījumā? Ja izvēlas kritēriju tiesnešu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem, tad mēs esam priekšā Igaunijai un vienā līmenī ar Vāciju. Ja izvēlas kritēriju vispārējie budžeta tēriņi tiesu sistēmai procentuāli no iekšzemes kopprodukta, tas pats - lielāki nekā Igaunijā, tuvi Vācijas līmenim. Savukārt efektivitātes ziņā mēs atpaliekam, un tas nozīmē, ka mēs stipri pārmaksājam par Latvijas tiesu sistēmu.
Otrkārt, nepareizi vērtēt tiesu sistēmu tikai no vidējā lietu izskatīšanas termiņa. Tas nenoliedzami ir būtisks, bet vēl svarīgāka ir tiesu darbības konsistence, t. i., nospriestā noturība. Statistikas dati liecina, ka vidēji katrs ceturtais nolēmums apelācijas un vēlāk kasācijas kārtībā tiek pārskatīts. Tas skar tiesu leģitimitāti - reputāciju sabiedrības acīs. Tā ietekmē parādās arī populistiski secinājumi, ka pirmā instance jau ir tikai iesildīšanās instance, ka visas lietas ideālākajā variantā jādod tieši skatīt Augstākajai tiesai. Diemžēl tādu skatījumu var dzirdēt no Tieslietu ministrijas, un arī Saeima atbalsta tādus priekšlikumus.
Treškārt, lietu izskatīšanas vidējie termiņi ir mānīgi un neatspoguļo patieso ainu. Piemēram, pēc statistikas datiem vidēji Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments izskata lietu 3,3 mēnešos, taču patiesībā lietu izskatīšana pārsniedz vienu gadu. Jo šis rādītājs veidojas, apkopojot visas lietas, arī, ja tā var teikt, sīkās...
Vai pareizi saprotu, tas ir tikpat aptuveni kā «vidējā temperatūra slimnīcā»?
Nu ja. Turklāt, ko dod optimistiski statistikas rādītāji, ja sabiedrība vērtē tiesas darbu no atsevišķām tiesu lietām, kuras tiek izskatītas piecus gadus un ilgāk (un tikai pirmajā instancē).
Īsi sakot, ja tiesu statistikā iedziļinās detalizētāk, tad aina paveras cita. Skatāmies kritēriju nozīmētās, bet nenotikušās tiesas sēdes... Mēs redzam, ka virknē tiesu nenotikušo īpatsvars ir tuvu pie trīsdesmit procentiem. Tas nozīmē, ka laiks ir iztērēts pa tukšo.
Tā gan, pieļauju, nav tikai tiesnešu vaina. Mums cilvēki ir iemācījušies «ievilkt garajā»...
Jā, bet cilvēks var vilkt garumā tikai tad, ja pati tiesa ļaujas. Jo procesa formulējumi pietiekami precīzi paredz, kas notiek, ja šāda vilkšana sākas. Lietu var izskatīt bez šāda cilvēka klātbūtnes, viņam var piemērot piespiedu līdzekļus utt.
Tāpat ir runa par to, kā vispār savu darbu organizē paši tiesneši.
Ir mānīgs priekšstats, ka, grozot, uzlabojot likumu, var efektivizēt darbu. Tas tomēr ir arī atkarīgs no pašas personas, tiesneša. Ir novērojams, ka tiesnešu laika plānošana varētu būt labāka. Apšaubāmi, vai ir efektīvi, ka tiesnesis ieplāno tiesas sēdes vai lietu skatīšanu gandrīz katru dienu, neatlicinot laiku pastāvīgām studijām, lietas izpētei, lai sagatavotos sēdēm, kā arī nenotikušo tiesas sēžu tuvākai nozīmēšanai (un nevis pēc sešiem vai vairāk mēnešiem, jo nav, kur šo sēdi ieplānot).
Rezultātā gadās tā, ka tiesnesis uz kādu sēdi ierodas nesagatavojies, viņš - es tagad vienkāršošu - atver to lietu un saprot, ka pēc lietas izskatīšanas viņš trīsdesmit dienu laikā, kā likums to prasa, kvalitatīvu spriedumu neuzrakstīs. Un rezultātā pašam tiesnesim rodas motivācija lietas izskatīšanu atlikt. Attiecīgi gadās pat kuriozi, kad tiesnesis piedāvā pusēm mediāciju, lai gan puses norāda, ka nevēlas izlīgt. Citi paņēmieni ir pēdējā vārda uzklausīšana atsevišķā tiesas sēdē un tās pārcelšana pēc pāris mēnešiem no pamata procesa, lietas iztiesāšanas atsākšana pierādījumu vākšanai, lai gan faktiski nekas netiek vairāk vākts utt. Pieļauju, ka šo uzskaitījumu var turpināt. Taču, būsim godīgi, šāda atlikšana tiesneša darbu nepadara vieglāku, jo atlikts darbs kādreiz arī ir jāpadara un atlikto darbu «kamols» veļas tikai arvien lielāks. Tātad ir psiholoģiskais spiediens, stress. Turklāt - ja tiesnesis, lai it kā iegūtu sev pauzi, atliek lietas skatīšanu uz, piemēram, sešiem mēnešiem, tad viņš šī pusgada laikā taču būs skatījis citas lietas, viņam būs jātērē laiks, lai atsvaidzinātu atmiņā atliktās lietas apstākļus.
Vienīgā nelaime ir tā, ka cilvēki grib ātru un taisnīgu tiesu, bet diez vai viņi gatavi iedziļināties jūsu aprakstītajā, un attiecīgi nav arī spiediena uzlabojumus veikt.
Tā ir plašāka tēma. Demokrātiska valsts rada pienākumu visai sabiedrībai aktīvi līdzdarboties valsts pārvaldē. Līdzdarbošanās galvenā forma ir politiskā aktivitāte, tādēļ politiskā partija (dalība tajā) ir nevis nopeļama, bet visādi veicināma.
Politiskās aktivitātes nopelšana, stigmatizēšana ir bīstama demokrātiskai valstij. Taču, lai sabiedrība aktīvi iesaistītos politiskās gribas formulēšanā un nepaliktu «virtuves līmenī», ir jāizglīto sabiedrība, ka šāda tās uzvedības forma pati par sevi nav slikta, bet veicināma.
Tieši šo iepriekšminēto iemeslu pēc es iesniedzu konstitucionālo sūdzību par liegumu tiesnesim būt par politiskās partijas biedru. Savā ziņā, lai akcentētu diskusiju sabiedrībā, vai ir slikti būt par biedru politiskā partijā. Tomēr tā nenotika, jo nebija par to plašākas intereses no žurnālistikas puses, un arī diemžēl Satversmes tiesa sekoja vispārējam priekšstatam par šādas dalības a priori radīto neobjektivitāti. Cerams, ka kādreiz Latvijā tomēr šī stigma mainīsies, jo faktiski jau katram cilvēkam ir priekšstati par politiku.