«Kad šejiene pārveidosies par Rietumiem, es te vairs negribēšu dzīvot,» toreiz solīja 27 gadus vecais Cedriņš, kurš bija pārcēlies uz dzīvi Latvijā 1991. gada Ziemassvētkos. Savukārt Ramba teica, ka SestDienas salons ir vienīgais salons, kurā abi poēti varētu iederēties. Sarunas sākumā abi noskaidroja attieksmi pret turpināšanos - Ramba jautāja, vai latviešiem būtu jāvairojas, un Cedriņš atbildēja, ka vajadzētu raženi mīlēties: «Es tiešām jūtu un saprotu latviešu tautas izdzīvošanas cerības, bet man pašam tas itin neko nenozīmē. Agrāk es par to šaubījos un pirmās trīs nedēļas es centos iejusties šeit, savā tautā. Tagad es varu atklāti pateikt, ka nejūtos kā latvietis.» Kā amerikānis arī ne, paskaidroja Cedriņš: «Vienkārši cilvēks. Vai ne-cilvēks.» Noliegt to, ka viņš tomēr ir vairošanās auglis, Cedriņš necentās, stāstīdams, kā viņš mēģinājis iejusties tēvabrāļa Viļa Cedriņa darbos: «Vislabāk man patika grāmata Sievietes augumam. Tur viņš interesanti raksta no krūtīm līdz kājām, lai gan izlaiž tās svarīgākās daļas. Katrā ziņā peža tur nebija. Labākais dzejolis ir Krūtis.»
Apliecinājis, ka krievi ir eiropieši («citādi viņu radītā apspiešanas sistēma nebūtu tik zinātniska un sveša cilvēka dabai»), Cedriņš atklāja savu attieksmi pret sistēmām, kurās viņam nācies dzīvot: «Es piedzimu trimdā. Piedalījos dažādos sarīkojumos. Bet, kad padsmitnieka gados sāku apjēgt sevi kā cilvēku, es aizgāju no trimdas sabiedrības. Es domāju, ka laiki mainās un ir jāpeld ārpus sistēmām, pa debesīm. Cilvēki, kas eksistēja ciklos un saskaņā ar dabu, ir jau beigti vai agonē. Kad tu man stāsti, ka nevari izlīst no savām tradīcijām, tāpēc ka baidies nokļūt tukšumā, vienīgais, ko es varu ieteikt, ir stāvēt absolūtā tukšumā. Indiāņiem jāmācās arī pa piesārņojumu lidot.»
Apgalvojis, ka Rietumu kultūru viņš uzskata galvenokārt par tieksmi pēc ērtībām, Cedriņš izteica prognozes attiecībā uz to, vai viņš spēs izturēt Latviju. «Jā. Es domāju, ka es varu jebkuru zemi izturēt. Man ir apnicis klausīties, ka es nekad nesapratīšu šejieni. Es nedomāju, ka jūs vispār esat tik grūti saprotami. Manuprāt, centieni pēc Latvijas galīgās brīvības un it kā augstās kultūras attīstības pārāk bieži izpaužas kā centieni pēc īpašnieku tiesībām pucēt savas mājas. Kādu laiku es ļāvu sevi pārliecināt, ka galvenā problēma ir bijusi neiespējamība respektēt sevi, tāpēc zāle aug uz ēku jumtiem. Bet mani tas neinteresē. Man patīk tie nolaistie rajoni, kur cilvēki vienkārši dzīvo, nevis tikai kopj savu īpašumu. Tāpat Amerikā man visvairāk nepatīk tie rajoni, kur cilvēki skrien pie logiem skatīties, vai tu nenāc zagt un postīt.
Es domāju, ka es šeit dzīvošu labi. Nezinu, cik ilgi. Pašlaik te valda tāds rāms haoss, bet, kad šejiene pārveidosies par Rietumiem, es te vairs negribēšu dzīvot. Tieši eiropeiskums, manuprāt, visvairāk traucē jūsu mentalitātei. Pēdējos simt gados ir pārņemti vācu priekšstati par kultūru, kā arī kristietība. Tas ir pats sliktākais. Jūs neesat garīga tauta. Garīgas tautas ielās deg kā Tibetā, kur cilvēki apjēdz, ka viņiem ir sava domāšana. Jūs galvenokārt esat materiālistiska, eiropeiska tirgotāju tauta ar dažāda veida kauna un kautrības jūtām.»
Tā kā šodien, 2016. gadā, Cedriņš joprojām dzīvo Latvijā, varam sevi mierināt ar apziņu, ka par Rietumiem (vismaz Kaltenes apkaimē, kur dzejnieks mītējas) tā arī neesam pārveidojušies.