jubilejā ar jaunu mūzikas opusu pasūtījumiem godina un sveic Pētera Vaska fonds. Mārītes Dombrovskas un Vācijā dzīvojošās viņas vienaudzes Rutas Paideres jaundarbi - dziesmas ar Knuta Skujenieka dzejas tekstiem - pirmatskaņojumu piedzīvos jau šo piektdien, 20. augustā, P. Vaska fonda piecu gadu jubilejas koncertā Mazajā Mežotnes pilī (plkst. 20).
Komunisma rētas
Kādā janvāra dienā iezvanījies tālrunis un klausulē atskanējusi Pētera Vaska možā balss, mudinot Mārīti izlasīt Knuta Skujenieka Kopotos rakstus un par godu dzejnieka jubilejai uzrakstīt nelielu dziesmu ciklu, kas augustā izskanētu dziedātājas Ievas Paršas balsī Mazajā Mežotnes pilī. «Biju ļoti pārsteigta un pagodināta, un pēc kāda laika pamazām sāku sadraudzēties ar Knuta Skujenieka dzeju. Izvēlējos četrus 80. gados tapušos dzejoļus bez kādas konkrētas sižetiskas līnijas, bet ar lirisku ievirzi, nosaucot skaņdarbu vienkārši par Lirisku ciklu ar Knuta Skujenieka dzeju,» komponiste stāsta, no sirds priecādamās, ka atkal var sadarboties ar brīnišķīgajiem mūziķiem - dziedātāju Ievu Paršu, čellistu Ēriku Kiršfeldu un pianisti Hertu Hansenu -, kas ir uzticīgi viņas mūzikai jau daudzus gadus.
«Lasot dzeju un meklējot rindas, ko ietērpt mūzikā, domās sarunājos ar saviem aizsaulē mītošajiem senčiem - komunistiskā genocīda upuriem. Viņu vidū ir mana vecmamma, kuru no pirtiņas (jo kara laikā bija nodegusi māja) aizveda uz Sibīriju ar trim mazgadīgām meitām. Viena no tām bija mana mamma, kurai bija deviņi gadi un kura līdz pat mūža galam nespēja atgūties no izsūtījumā pārdzīvotā. Mans vectēvs gāja bojā Noriļskas cietumā, vectēva brāli tepat Latvijā nežēlīgi noslepkavoja komunisti. Otrs brālis pēc atgriešanās no izsūtījuma audzēja rozes. Tas ir stāsts par mīlestību, ziedošanos otra labā, nepiepildītām ilgām, saplosītiem likteņiem. Par to, ka mirušo dvēseles ir kaut kur tepat blakus.» To visu komponiste sajūt Knuta Skujenieka dzejā, kas ir tik daudzslāņaina, ka katrs var atrast tajā sev tuvo stīgu. Turklāt viņš ir dzejnieks, kurš vistiešākā veidā ir izjutis padomju totalitārisma smago roku.
«Rakstot šo ciklu, es zemapziņā nesu līdzi visas savas dzimtas smago likteni, kas ir tik līdzīgs daudzu citu latviešu likteņiem. Un varbūt tieši tāpēc latviešu mūzika ir tieši tāda, kāda tā ir - skaudra, patiesa, nesot sevī zināmu vēstījumu. Jo esam tauta ar tik sarežģītu un asiņainu vēsturi,» Mārīte padalās ilgākās pārdomās. Viņu saista laikabiedru dzeja, lai gan viņa to lasot diezgan reti. «Visvairāk uzrunā dzeja pašu tās radītāju lasījumā, jo tad tā skan kā mūzika, un arī vēlāk, lasot dzirdētos dzejoļus krājumā, prātā paliek intonācijas un īpatnais veids, kā pats dzejnieks to ir lasījis.»
Te jāpiebilst, ka līdztekus mūzikai Mārīte Dombrovska raksta arī dzeju, kas jau viņas skolas gados novērtēta arī ar Raiņa Mazo literāro prēmiju. Gandrīz visas dziesmas (izņemot vokālo ciklu ar Aspazijas dzeju, vienu dziesmu ar Raiņa dzeju, kā arī Lirisko ciklu ar Knuta Skujenieka dzeju) ir tapušas ar komponistes tekstiem. Literāri motīvi sastopami arī viņas instrumentālajā mūzikā.
Skanīgā dienasgrāmata
Atšķirībā no daudziem kolēģiem, Mārīte Dombrovska nekad nav piedalījusies konkursos, lai kādam kaut ko pierādītu. Viņa uzskata, ka «mūzika un vispār māksla nav nekāds sports, ko var izmērīt centimetros vai kilogramos, tas ir kaut kas ārpus cilvēka saprāta un spēju robežām. Mana mūzika ir kā dienasgrāmata, atspoguļojot to, kas kādā noteiktā laikposmā ar mani ir noticis. Komponēšanu uztveru kā vienu no savas esības formām.» Būtu jauki, ja varētu dzīvot tikai ar komponēšanu vien, bet diemžēl lielākā daļa dzīves paiet, pelnot dienišķo maizi un risinot dažādas sadzīviskas problēmas. «Pēdējos gados mācos komponēt arī sarežģītos apstākļos, tāpēc katrs tikko pabeigts jaundarbs konkrētajā brīdī man ir nozīmīgs sasniegums.»
Piedzimusi un izaugusi Daugavpilī, Mārīte tagad Rīgā, J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur savulaik ieguvusi bakalaura grādu muzikoloģijā (2001) un maģistra grādu kompozīcijā (Pētera Plakida klasē, 2009), zinātniski pētnieciskajā centrā nodarbojas ar personu noskaidrošanu Jāzepa Vītola piemiņas istabā apkopotajās vēsturiskajās fotogrāfijās, kā arī māca mūzikas teorijas priekšmetus Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā. Atbilstoši liriķes, romantiķes būtībai, viņa līdz šim visvairāk izpaudusies kamermūzikā. Tā atskaņota arī ASV (Ņujorkā, Klīvlendā, Mineapolē, Floridā, Bostonā), Peru (Limā,), Austrijā (Kremsā), Polijā (Varšavā). Bet, atceroties par kādreiz Daugavpilī iegūto ērģelnieces diplomu, viņa saka: «Varbūt vecumdienās sēdēšu velteņos kādā neapkurinātā baznīcā un spēlēšu Svēto misi Dievam par godu.»