Izņēmums nebija arī pašreizējā Japānas premjerministra Sindzo Abes priekšteča premjera amatā Jošihiko Nodas valdība, kura 2012. gadā pieņēma lēmumu palielināt patēriņa nodokli no 5% līdz 8% 2014. gadā un līdz 10% 2015. gadā, neredzot citu iespēju panākt līdzsvarotu budžetu. Tieši šis lēmums izsmēla japāņu pacietību un noveda pie S. Abes atgriešanās Japānas premjera krēslā, kā arī deva iespēju viņa valdībai vainot iepriekšējo kabinetu abenomikas neveiksmēs. Straujais patēriņa kritums, sākot ar 2014. gada 2. ceturksni, tika atzīts par galveno iekšzemes kopprodukta krituma cēloni un skaidrots ar nodokļa palielināšanu līdz 8% pērnā gada aprīlī, kamdēļ nākamais nodokļu paaugstinājums jau pēc uzvaras pirmstermiņa vēlēšanās tika pārcelts uz 2017. gadu.
Nodokļa pirmās kārtas ieviešana atbilstoši iepriekšējās valdības plānam uzskatāmi liecina, ka Japānas ekonomikas nākotne būs atkarīga galvenokārt no abenomikas trešās «bultas» - strukturālajām reformām. Kā uzskata izdevums The Economist, tikai atteikšanās no anahroniska regulējuma un pilnīgas rīcības brīvības piešķiršana Japānas uzņēmumiem kā iekšējā, tā ārējā tirgū spēs nodrošināt valstij ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi.
Tikmēr abenomikas kritiķi atgādina, ka jāņem vērā arī riski. Pastāv ticama iespēja, ka inflācijas kāpums tikpat strauji palielinās arī izdevumus par valsts parāda apkalpošanu, kas «apēdīs» visus ieguvumus, tuvinot valsti maksātnespējai. Turklāt tādu institūtu kā Japānas Banka vai Valsts pensiju fonds (kurā atrodas 67 miljonu japāņu pensiju uzkrājumi) atteikšanās no neatkarīgas politikas un kopīgi ar valdību īstenotā iesaistīšanās riskantos pasākumos, kā norāda Oxford Economics, mazina uzticību Japānas finanšu sistēmai un var novest pie «jaunas Grieķijas, tikai daudz grandiozākos apmēros». Šajā gadījumā gan runa ir nevis par nelielu valsti eirozonas perifērijā, bet pasaules trešo lielāko ekonomiku, kuras finansiālās situācijas svārstībām var būt spēcīga ietekme uz starptautisko ekonomisko situāciju.