Tajā satiekas Gunāra Birketa, LNB arhitekta, idejas cēlais pārlaicīgums ar Latvijas realitātes skarbo ikdienu un sadrumstaloto nacionālo kodolu. Nenoliedzami konceptuālās mākslas paraugs, kura stilistiskajos principos ir atpazīstama gan dokumentālā kino klasikā kanonizētās «lielpilsētu simfonijas», gan Latvijas XX gs. 60. gados dzimušās poētiskās dokumentālās skolas principi, īpaši tās filmas, kuru autori ieklausījās urbānajos ritmos un glorificēja vienkāršā darba darītāju.
Kāpēc šī filma vienlaikus ir par bibliotēkas celtniecību, bet ne tikai par to?
Ir kāda mitoloģiska shēma, ko es cenšos attiecināt uz šīs ēkas celtniecību, izmantojot mitoloģiskus varoņus. Birkerts atbilst virspriestera tēlam, kurš cenšas realizēt noteiktu ideālu, ne tikai par ēku, bet arī par zemi, vietu - Latviju, ko viņš vēlas ielikt šajā projektā. Iepretim šim priestera tēlam ir idejas realizētāja tēls, kurš tic idejai un ir gatavs kaut kādā veidā upurēties tās vārdā. Tā ir ceļamkrāna operatore Taņa, viņa uzticas idejai. Viņa, manuprāt, ir neparasta, apgaismota varone, kas samierinās ar realitāti, kurā dzīvo, bet iekšēji piedzīvo kādu dziļāku realitāti. Ceļamkrāna operators iemieso arī garīgo kontekstu, lai nokļūtu savā darba vietā, viņai ir jāpaceļas pāri, jāuzkāpj augšā, turklāt viņa, ar vienu kloķa pagriezienu pārvietojot milzīgus smagumus, ir atbildīga arī par lejā esošo cilvēku dzīvību. Tomēr filmas galvenais varonis ir topošā ēka, kurai pakārtoti ir šie divi mitoloģiskie tēli. Ir vēl arī «tauta», kas nereti pārstāv opozīciju. Filmā ir ļoti daudz elementu, kas attiecas uz mani pašu kā autoru. Esmu gatavs uz to, ka reakcija vairāk būs psihoemocionāla un ne vienmēr skatītāji sapratīs visu, kas filmā notiek.
Filmā esi visai skarbs pret šo trešo varoni - opozicionāriem, kuri protestē pret bibliotēku. Tas ir skarbums pret reālo Latviju, kurā krieviskā klātbūtne ir tik jūtama?
Pārskatot filmu, es par to domāju… Ja kaut kas pienāk tiešā tuvumā, mums kļūst bail no tā, cik daudzas lietas ir degradētas un cik bieži vien cilvēki ir ierobežoti savā domāšanā, no tā, ka daudziem izdzīvošana ir vienīgais, kas motivē viņu intereses. Tāpēc jau mēs mēģinām dzīvot savās iekapsulētajās pasaulēs. Es bieži par sevi domāju kā par cilvēku, kurš dzīvo sterilā pasaulē. Man ļoti patīk labi koncerti, labs kino, labi paēst un dzīvot ērti, un tajā brīdī, kad manā vidē ielaužas kaut kas izteikti reālistisks no kādas citas sociālās vides, uztveru to ar bailēm un no tā visa laižos projām. Tomēr kaut kādai terapijai jābūt. Tāpēc man viens no tuviem «terapeitiem» ir austriešu režisors Ulrihs Zeidls, kurš gan nodarbojas ar kaut ko pilnīgi citu nekā es - ar radikālu sociālo uzšķēršanu. Es to nedaru, respektēju vides dokumentālismu. Protams, šī ir mazliet provokācija.
Pravietis no aizjūrām un «degradētā masa», kas pretojas tempļa idejai?
Domāju, ka man uzdos arī jautājumus, vai filmā nav norādes uz sašķeltību - starp krieviem, latviešiem. Filmā ir dokumentālais materiāls - starp protestētājiem pret bibliotēku ir latvieši un krievi. Man vienmēr ir bijis bail, ka materiāls tiek pakļauts interpretācijai... Taču, ja kāds filmu sapratīs arī šādi, lai. Jo pilnīgi skaidrs, ka ne viss šajā sabiedrībā ir kārtībā.
Ar ko jānodarbojas dokumentālajam kino? Vai tevi vispār interesē žurnālistiskais, izpētes dokumentālais kino?
Man kā skatītājam tiešām patīk pētnieciskās žurnālistikas filmas, darbietilpīgi uzdevumi, kas dziļi izpēta tēmu. Es pats, visticamāk, tādu nevarētu izveidot. Man mēģinājums pārdzīvot realitāti ir saistīts ar inscenējumu, arī paša dzīvē es ļoti daudz mēģinu radīt epizodes, nevis ļauju tām rasties pašām no sevis. Dokumentālajā žurnālistikā ir vienalga, kāds ir kadrs, galvenais ir fakts. Tomēr Latvijas kino šī tradīcija ir ļoti švaka. Pēdējā laikā vienīgā talantīgā filma šajā ir HOMO@LV - absolūti «neestētiska», bet tajā pašā laikā - ļoti spēcīga filma, kas precīzi kaut ko pasaka par sabiedrību. Kino vairāk pievēršos kā pētniecības objektam, katrā filmā cenšos izpētīt kādu tēmu - un šajā filmā tā ir latviešu poētiskais kino. Noteikti var saskatīt atsauces uz Ulda Brauna un Ivara Kraulīša filmām (Baltie zvaniņi u. c. - red.). Arī laikmets ir tāds, kurā mēs redzam ļoti daudz spēles un dokumentālā kino hibrīdus. No vienas puses tas ir slikti - dokumentālais kino zaudē tīrību, parādās postmodernisma un starpdisciplinētības pazīmes. Tomēr man katra dokumentālā filma nav tikai filma ar konkrētu vēstījumu, kas izteikts ar noteiktiem mākslinieciskiem līdzekļiem, bet arī kino māksliniecisko iespēju pētījums. Man ir tā veiksme, ka strādāju kopā ar operatoru Andreju Rudzātu, kurš nodrošina visaugstāko estētisko kvalitāti tajā, ko mēs kopā darām.
Vai rēķinies ar to, ka skatītājs izdresēts uz viselementārākajām formām un, iespējams, apmulsīs tavā filmā?
Manuprāt, nepārtraukti sekojot skatītāja skatīšanās pieredzes trūkumam, kino var tikai degradēties. Saprotu, ka pakļauju briesmām savu darbu un ka manu filmu skatīsies daudz mazāk cilvēku nekā filmas, kuras vērojot nav nepieciešama skatīšanās pieredze un kurās cilvēks ļoti ērti izbēg no savas realitātes, iebēgot kinozālē. Ja man būtu jāpakārtojas kāda interesēm, tas nozīmētu, ka jāatmet visi mani principi un arī doma par kino veidošanu. Uzskatu, ka tā Latvijā ir fundamentāla problēma, mūsu skatīšanās kultūra ir degradēta. Laikmetā, kad kino darbojas kā globāls apziņu veidojošs medijs, absolūti ignorējam kino iespējas un iegūstam paaudzes ar skatīties neprotošiem cilvēkiem. Un tad paši pakārtojamies, veidojot filmas, kuras viņi varētu sagremot.
Pēdējā tempļa hronikas ir tava pirmā filma, kura iziet ārpus mākslas radīšanas procesa.
Arī šajā filmā pētu mākslinieka, arhitekta ierobežotību. Parādās sociālais konteksts, tomēr politiskā konteksta te nav. Nevaru atturēties no apbrīnas par Gunāru Birketu, viņš ir pārlaicīgs cilvēks savās idejās par Latviju un latviešiem - arī savā pesimismā, vai Latviju vairs iespējams nosargāt.
Kino