Kabulā astoņdesmit, Minhenē - deviņi bojāgājušie. Apmēram vienā un tajā pašā laikā. Par kuru no masu slepkavībām vairāk satraucamies? Saprotams, par to, kas tuvāk un ko uztveram kā «mūsu pasaulē» esošu, zināmā mērā arī mūs pašus apdraudošu, apzinoties, ka šāds agresijas uzliesmojumu vilnis var atnākt arī līdz mums. Bet tikmēr dīvainā kārtā tā īsti adekvāti neuztveram arī to, ka bojāgājušo skaits terora aktos kopumā ir krietni mazāks nekā ceļu satiksmes negadījumos. Atšķirībā no terora aktiem autoavārijas ar letālām sekām Latvijā nav retums, un tajās cieš ne jau tikai tie, kas pie stūres (par kuriem varētu teikt - paši vainīgi), bet arī citi satiksmes dalībnieki. Protams, tas nav terora aktu attaisnojums, taču, «cepoties» par ko vienu, der to pavērtēt arī uz citu notikumu fona.
Kaut, jāsaka, dīvainību pilnas ir arī ziņas par nedēļas nogales dramatiskajiem notikumiem Minhenē. Tiek vēstīts, ka 18 gadu vecais tirdzniecības centra apmeklētāju šāvējs bijis viens, nav saistīts ar teroristu organizācijām. Viņš tiek raksturots kā «psihiski nenosvērts», uz saviem vienaudžiem ļaunu prātu turošs vienpatis, kuram bijusi nepieciešamība pēc psihologa palīdzības. To uzzinot, gluži spontāni gribas iesaukties: paldies Dievam, ka vienkārši garīgi nevesels, nevis kārtējais organizētais rietumnieku iebiedēšanas akts, bet tad, piedodiet, kā tāda rokās varēja nonākt militāristu vajadzībām radītā Glock 17 pistole un 300 patronu?! Tā taču nav Amerika, kur teju katram ir iespēja pie kā tāda tikt - Vācija ir slavena ar vieniem no stingrākajiem regulējumiem ieroču iegādes un glabāšanas ziņā. Šis fakts vien vedina domāt, ka bija kāds ieinteresētais «izpalīgs», kurš zināja jaunieša emocionālo noskaņojumu.
Tiek arī ziņots, ka viedtālruņa saziņas rīkā WhatsApp viņš sevi identificējis ar masu slepkavas Breivīka bildi (arī šaušanu lielveikalā «pieskaņojis» Breivīka nodarījumu piektajai gadadienai). Tas ir ļoti skaidrs signāls par attiecīgā cilvēka emocionālo noskaņojumu un arī to, ko no viņa var sagaidīt. Jā, ir tiesa, ka šo bildi redz tikai šī rīka lietotāji, kam ir viņa telefona numurs, taču kaut kā neticas, ka laikmetā, kad speciālas programmas nemitīgi uzpasē katru mūsu rīcību interneta vidē, lai interesēm pieskaņotu piedāvātās reklāmas, ka laikmetā, kad viedtālruņi tiek izmantoti arī terorisma plānošanai, drošības dienestiem - jo īpaši tik lielā valstī kā Vācija - nav iespējas izsekot šādam vēlmes identificēties ar teroristu apliecinājumam. Datorprogrammas jau sen atpazīst ne tikai tekstu, bet arī attēlus un var ātri atlasīt aizdomīgos gadījumus. Ja lietotu Hitlera bildi, arī neviens nezinātu, nereaģētu? Piedodiet, neticu.