Valsts pārvaldē, un tieši Valsts kancelejā, strādāju 12 gadu. Pārstāvēju valsti starptautiskos investīciju strīdos. Lai gan lēmumu par aiziešanu pieņēmu brīvprātīgi, jāsaka, man bija pamatotas bažas, ka tiek veikti pasākumi, lai no manis tiktu vaļā. Sākotnēji tika meklēti oficiāli iegansti, tādus neatrada, tad sekoja netieši, bet ļoti intensīvi un skaidri mājieni no dažādām pusēm. Nekas pārsteidzošs nebija arī pielaides valsts noslēpumiem atņemšana. Tas gan nekādā veidā netraucēja man savu darbu turpināt, jo pielaide man bija 10 gadu un jāsaka, visā šajā laikā biju izskatījis labi ja kādus desmit attiecīgi klasificētus dokumentus.
Bet pielaidi atņēma pilnīgi nepamatoti un - kā parasti - pat nepaskaidrojot iemeslus. Tipiskā oficiālā argumentācija: zaudējis uzticību, jo esot radušās pamatotas bažas par manu spēju saglabāt valsts noslēpumu. Ko vispār nozīmē «pamatotas bažas» demokrātijā? Mēs visu laiku runājam, ka likumos jāraksta konkrēti, lai novērstu korupcijas riskus, bet te mēs atstājam «bažas», argumentējot, ka tā būs drošāk.
Brīžiem dzird pārmetumus: tu tagad apdraudi valsts intereses. Drīzāk būtu jāsaka - varbūt tās ir viena otra politiķa vai tam tuva uzņēmēja, nevis valsts intereses? Šobrīd Latvijā cilvēku nomelnošana ir kļuvusi teju par standarta lietu - no vairākiem avotiem, izmantojot autoritātes, pat dokumentus uz veidlapām…
Pēdējos divos trijos gados vērojama interesanta tendence - pielaides valsts noslēpumiem pēkšņi tika atņemtas gados jaunākiem cilvēkiem, kuri atļāvās izteikt savu objektīvo viedokli, kas atšķīrās, jāsaka godīgi, varbūt no vēlamā vai valdošā viedokļa. Šeit es negribētu runāt par vienu vai otru politisko spēku, bet interesanti, ka tie bija tiešām gados jauni cilvēki: Baiba Broka, Romāns Naudiņš... Valsts kancelejā tādi bija četri cilvēki, katram bija savs devums valsts un sabiedrības interesēs, bet tas, visticamāk, kādam no ietekmīgajiem atsevišķu politiķu sponsoriem nav paticis. Politikā ienākusi tāda kā ģedovšķina - ja tu neesi pareizajā, kā saka, tusiņā, burziņā, tu vienkārši automātiski tiec diskvalificēts. Bet šī valsts nepieder tikai vienam atsevišķam politiķim vai atsevišķam sponsoram.
Manā gadījumā, visticamāk, tas saistās ar «nepareizu» rīcību airBaltic jautājumā…
Nepietiekami profesionāli pārstāvējāt valsts intereses?
Ja kāds saka, ka esmu ko pārkāpis, gribu konkrēti zināt - ko tieši un kur? Nav nekādu argumentu pretī. Ja mēs runājam par airBaltic akcionāru līgumu, Valsts kanceleja jau 2013. gadā deva savu skaidrojumu, kas vispār bija akcionāru līgums, ko tas paredzēja, arī uzdeva retorisku jautājumu, kāpēc līdz tam noklusēts, ka valstij juridiski nekad nav bijis vairākums airBaltic - tā vienkārši bijusi spēle ar cipariem. Privātais kapitāls airBaltic dominēja kopš SAS laikiem, tas devis lielāko finansiālo ieguldījumu, loģiski, ka arī prasījis savu atdevi. Bet saistībā ar airBaltic ir viena īpaša, ieinteresēto pušu noklusēta nianse: Ģenerālprokuratūras atzinums, kurā pateikts, ka akcionāru līgums neaizskar valsts intereses. Tātad tas arī izslēdz iespēju, ka es personiski vai Valsts kanceleja, vērtējot akcionāru līgumu, varētu valstij ko sliktu nodarīt.
Vēl daži aspekti. Toreizējais ekonomikas ministrs Kampars skaļi pauda, kā viņš teica, savas bažas, ka airBaltic tūlīt būs bankrots. Ja tas būtu viņa privātais uzņēmums, viņš arī skaļi tā teiktu? Tā vietā taču risinātu problēmas, ja tur tādas ir! Man tiešām atsevišķas frāzes lika domāt, ka tur ir politiska interese.
Un vēl - 2011. gada beigās airBaltic gribēja pirkt Balkānu aviokompāniju air Serbia, ziņas par to tagad ir publiski pieejamas. Jautājums: kāpēc mums par to neviens neteica? Ja tev ir finansiālas problēmas, tu pirksi aviokompāniju? AirBaltic atteicās no šī pirkuma, vēlāk to nopirka viena no lielākajām arābu aviokompānijām.
Tas liek domāt, ka airBaltic, visdrīzāk, bija saistīts ar lielām varas partiju interesēm, kas publiski tika noslēptas aiz baumām. Protams, tautai patīk baumas, tā vienmēr visos laikos bijis, tāpēc neko daudz arī nevajag pamatot - palaid baumu, un gan jau tā pati tālāk izplatīsies.
Jāņem arī vērā, ka nedz airBaltic, nedz kāda cita pēdējos divos trijos gados risināta investīciju strīda lieta summās pat ne tuvu nelīdzinās tām summām, ko mēs ar mierizlīgumiem vai kādā citā veidā valstij esam ietaupījuši, panākot, ka investori savas prasības atsauc.
Piemēram?
Piemēram, Baltic Pulp. Somi pārmeta, ka viņiem sākumā atļauts būvēt celulozes fabriku, tad pēkšņi konstatēti kaut kādi vides pārkāpumi un būvniecība liegta. Loģiski, ka viņi teica: jūs mums apsolījāt un nu faktiski atņēmāt biznesu - maksājiet tagad kompensāciju! Valsts kancelejai izdevās panākt, ka šo strīdu atrisina mierīgā ceļā.
Par kādu summu runa?
Apmēram 500 miljoniem eiro. Valsts to nesamaksāja. Otrs piemērs: 2010. gadā Šveicē reģistrētai kompānijai Vitol bija domstarpības Latvijas kuģniecības jautājumā. Vitol pieteiktā pretenzija Latvijai bija par summu 250-300 miljonu eiro robežās. Arī šajā gadījumā izdevās savest kopā iesaistītās puses un problēmu sarunu ceļā atrisināt.
Minējāt aplamības pielaižu valsts noslēpumiem piešķiršanā. Kā šī sistēma būtu jāmaina?
Kā mēs zinām, pagājušajā gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ļoti skaidri pateica, ka pielaižu piešķiršanas sistēma Latvijā ir subjektīva, ka pārsūdzība ģenerālprokuroram neatbilst pārsūdzības principiem, jo viņš pats nav uzskatāms par neatkarīgu. Ģenerālprokurors pats ir interesantā lomā - arī viņam pielaidi var atņemt SAB.
Es domāju, ka varam ņemt piemēru no blakusvalsts Igaunijas. Tur šo jautājumu izvērtē tiesa. Un, ja tev atņem pielaidi, tu saņem informāciju - par ko.
Ļoti bieži tiek argumentēts, ka specdienesti būs spiesti atklāt savus avotus, ja būs jāpamato atteikuma iemesli.
Tad sauksim lietas īstajos vārdos - te ir runa, ka mēs it kā mēģināsim aizsargāt stukačus. Bet mēs labi zinām, kas ir stukači, - Latvijas teritorijā ir unikāla pieredze ar šo sistēmu. Cilvēka dzīvi var mainīt, ja kāds stukačs ko sliktu par viņu pasaka. Igaunijā atteikuma iemesli tiek darīti zināmi cilvēkam, viņš var aiziet uz tiesu un tos apstrīdēt. Tas ir pirmais solis, kas būtu sperams.
Un nākamais?
Ja paskatāmies, kā ir vairākumā Eiropas valstu, - viņi balstās uz demokrātijas principu, ka tauta ir tā, kas pasaka, kam var uzticēties. Mums - tautai - ir vara, mēs ievēlam parlamentu, tas ieceļ valdību, vēl atsevišķas politiskās personas, un tām automātiski ir pielaide valsts noslēpumiem.
Tā var nosargāt NATO noslēpumus?
Tas arī atrisināts. Jā, automātiski visiem ir pielaide, bet to, kurš deputāts konkrēti ar noslēpumu iepazīsies, nolemj parlamenta vairākums. Līdz ar to nav bažas, ka kādam politiķim, par kura darbību var būt šaubas, būs iespējas no specdienestiem prasīt visu informāciju. Mūsu problēma, ka sakām gan, ka valsts ir atdalīta no baznīcas, taču specdienesti Latvijā palikuši dievu lomā. Viņiem ir automātiska, nekļūdīga un mūžam pilnīga taisnība. Mēs nemācāmies no kļūdām, kas pieļautas citās demokrātiskās valstīs. Vācijā, Francijā, ASV vēl nesen bija skandāli par specdienestu darbu. Viņi atzīst, ka specdienesti aizgājuši par tālu, tagad maina attiecīgo sistēmu. Kā psihologi saka, atvērsim acis, atzīsim, ka ir kādas lietas, kas risināmas.
Kāpēc tad neatver acis un problēmas nerisina??
Atsevišķi pēdējie notikumi vismaz man rada bažas, ka arī šajā ziņā pastāv ļoti lielas ekonomiskās intereses. To apliecina arī piemērs, kad bijušajai Valsts kancelejas direktorei bija liegts uz SAB iet kopā ar savu advokātu - tika nostādīts: ja ej ar advokātu, esi teju noziedznieks. Tā ir pilnīgi radikāla domāšanas maiņa, kas nav ierasta demokrātijā.
No juridiskās argumentācijas uz politisko?
Tieši tā! Tas rada ļoti pamatotas bažas, ka sistēma ir viegli manipulējama. Bet jābūt kaut kādam mehānismam, ka sistēma pati attīrās. Ja mēs paskatāmies, kā ir Skandināvijas valstīs, viņiem liela daļa politiķu ir turīgi cilvēki. Ne jau velti tas tā. Tāds cilvēks ir stabilāks, mazāk ietekmējams. Latvijā viss aizgājis kaut kādā… Rodas priekšstats, ka ir kaut kādi izmeklēti uzņēmēji, pietuvināti atsevišķām valdošajām partijām - nav pat svarīgi kurš kuram -, un pārējie, kurus var mētāt un spārdīt.
Tad jūs Valsts kancelejā bijāt nostājušies «nepareizo» uzņēmēju pusē?
Nē! Drīzāk mums bija pamatotas bažas, ka kādam nepatīk, ka skatāmies uz lietu kārtību objektīvi - saskaņā ar valsts interesēm, kā to likums prasa. Mums jau bija bēdīga pieredze kopš 2004. gada, kad attapās, ka valstij ir milzīgi zaudējumi starptautiskās tiesvedībās, nenormāli miljoni samaksāti, zaudējot investīciju strīdos un vēl algojot advokātus. Protams, advokāts ir ieinteresēts tiesāties, viņam maksā neatkarīgi no rezultāta. Visos investīciju strīdos, ko redzējām, pretenzijas ārvalstnieki pieteica pret valsti. Bija redzams, ka ir kaut kāds vietējais uzņēmējs vai uzņēmēju grupa, kurai tur bija sava interese, un bija pamatotas bažas, ka ir kaut kāda vecā metode - mēs te esam saimnieki, kāds ārzemnieks ienāca - lai maksā mums -, ja nesamaksās, mēs metīsim ārā. Bet ar investoru pretenzijām lai tiek galā valsts.
12 gadu strādājāt Valsts kancelejā. Varat salīdzināt nu jau daudzas valdības, koalīcijas, premjeru birojus. Ir kvalitatīvs progress vai regress?
Bija interesanti. Pēdējos piecos gados es redzēju tādas mistikas, kādu nebija iepriekš, bet tai pašā laikā ir arī kaut kādas lietas, kas uzlabojas. Latvijā jebkuras pārmaiņas, vienalga, pat ja koalīcijā mainās tikai atsevišķi ministri, ir labas ar to, ka notiek acīmredzami kaut kāda ekonomiskā pārdale un vismaz kaut kas pavirzās uz priekšu.
Es atnācu strādāt 2003. gadā, tad bija vēl Repše. Pēc tam Emsis, Kalvītis, Godmanis, Dombrovskis, pēdējo gadu - Straujuma. Runājot par šodienu, mums ir bijuši skaļi lozungi - cīņa ar vienu, otru, trešo, par tiesiskumu un tā tālāk -, bet nav reāla darba, kas ir izdarīts. Tie paši vilcienu iepirkumi - laiks pagājis, ir kriminālprocess, bet vilcienu - kā nav, tā nav! Man liekas, ka pēdējie pieci gadi ir radījuši tādu kā praksi: iedod tik tautai šovu par kādu procesu, kādu mistisku koncepciju, kurā solīts, ka tūlīt būs paradīze, tas novērš uzmanību no tā, ka nopietni ieguldījumi Latvijas ekonomikā faktiski netiek veikti.
Vai taisnība, ko runā, ka Dombrovska valdības laikā viņa padomniecei Bukānei valdības mājā bijis pat īpašs «kambarītis», kurp nākuši lietas kārtot advokāti un citi «pareizos» Valsts kancelejas lēmumos ieinteresētie?
Bukānes kundze - profesionāli ļoti gudra, taču atsevišķas viņas darbības… neesmu līdz galam izpratis. Piemēram, vienā no investīciju pretenzijām viņa izteicās, ka kāds no otras puses - vietējā pārstāvja, kas bija pret investoru, - bija vēlējies izteikt savu viedokli. Protams, Valsts kanceleja vienmēr bijusi atvērta visiem, vienmēr esam uzklausījuši abas puses, tajā skaitā vietējos uzņēmējus. Bet šajā gadījumā viņa uzaicināja uz sanāksmi, un izrādījās, ka tajā piedalos tikai es. Tas bija viens no gadījumiem, kurā Valsts kanceleju aicināja pārdomāt iepriekš izteiktu viedokli. Izrunājām šo jautājumu ar kolēģiem, un radās bažas par vēlmi panākt, lai respektējam vienu konkrētu pozīciju. Protams, mēs paskaidrojām, ka demokrātiskā valstī viedokļus neatsauc, ja nav jaunu argumentu.
Tas tāds atsevišķs gadījums?
Šādus mājienus sākām saņemt no kāda 2013. gada - tu, protams, nesaņem tiešu uzdevumu, bet caur kaut kādiem konsultantiem, pat gadījās, ka caur bijušajiem kursabiedriem, nāk mājieni, kur skaidrs, par ko runa. Tāda kā spēle.
Pierādāms nav, bet visiem viss skaidrs?
Tieši tā. Bet tas, ko es gribēju teikt, cilvēki atsevišķos šādos gadījumos nobīstas. Ir valsts pārvaldē drosmīgi kolēģi, par saviem kolēģiem Valsts kancelejā es tikai to labāko varu teikt. Bet ne visi tā spēj. Baidās zaudēt darbu, sagraut karjeru.
Kā tas izpaužas?
Ir bijušas valsts pārstāvības lietas, kur teicām kādas ministrijas pārstāvjiem: te ir tāda situācija, jārīkojas tā un tā. Tad vai nu vienkārši atbild: mēs tā baidāmies, mums ir jāsaskaņo, mēs taču tā nevaram, vai arī redzam vēlmi jautājumu ievilkt «garajā».
Viss tas, kas ir noticis pret Valsts kanceleju, redzams, ja saliekam kopā divus laika grafikus: Valsts kancelejas atzinums, viedoklis, kas publiski izskanējis, bet nesaskan ar kādu viena vai otra ļoti ietekmīga politiķa vai tā sponsora interesēm, un pēkšņi notiek it kā kaut kādi atklājumi - Mēkons kaut ko nav izdarījis, kāds cits kolēģis, Valsts kanceleja… Tas viss sakrīt laika grafikā. Rietumnieki to uztver par parastu ietekmēšanas shēmu.
Zināms, ka Winergy strīdā valsts intereses pārstāvēs nolīgti advokāti, nevis Valsts kanceleja. Tas pareizi?
Winergy gadījumā Valsts kanceleja sākotnēji vēlējās veikt valsts pārstāvību, bet mums tika liegta nepieciešamā informācija, lai varētu objektīvi izvērtēt situāciju un sagatavot valsts taktiku. Ja esi profesionāls jurists, jāsaprot, ka tie būs rietumnieki, kas vērtēs. Ja tur būs mistērija, ko valsts pieļāvusi, viņi atzīs to par shēmu. Tāpēc gribējām īpaši sagatavoties, lūdzām tiesībaizsardzības iestādēm papildu informāciju. Mums to nedeva divu gadu garumā. Tāpēc tieši Valsts kanceleja bija tā, kas šajā gadījumā aicināja valdību meklēt citu pārstāvi.
Advokātiem neliegs šo informāciju?
Tas ir vēl viens interesants aspekts, kas rada jautājumus. Piemēram, par publiski dzirdēto, ka Laimdotas Straujumas dēls ieņem ļoti ietekmīgu amatu Norvik bankā, kura šajā strīdā tieši ieinteresēta. Vai tas ir saistīts, tas, protams, ir vērtējams jautājums. Atšķirībā no Valda Dombrovska, kurš atstatīja sevi no lēmumu pieņemšanas jautājumā par Hipotēku bankas kredītiem, cik es zinu, Straujumas kundze iepriekšminētajā strīdā sevi no lemšanas nav atstatījusi.
Vēl pēdējais jautājums - vai tagad, strādājot advokātu birojā, neesat nonācis interešu konfliktā? Un vai tiesa, ka strādājat kopā ar Saulvedi Vārpiņu, kurš pārstāvēja Valsts kancelejas vadību strīdā ar SAB par pielaidēm?
Kā jurists specializējos starptautisko strīdu risināšanā. Likumā ir noteikts, ka divus gadus nedrīkstu sadarboties ar tiem uzņēmumiem, ar kuriem man bija juridiskas attiecības, pārstāvot valsti, bet citu liegumu nav. Par Vārpiņa kungu ir pārpratums - es strādāju Lawerton birojā, viņš nekad nav tajā strādājis. Iespējams, rodas iespaids par saistību tāpēc, ka mūsu biroji atrodas vienā ēkā, bet tur kopumā ir pieci juridiskie biroji, tajā skaitā arī mūsu un Vārpiņa kunga.