«Lielākā problēma ir tā, ka mēs mazā valstī nevaram kopā sanākt un integrēti padomāt, kas būtu vajadzīgs, lai situāciju atrisinātu. Ļoti prasās pēc apkopojošās analīzes par to, kas tad notiek ar šiem ceļiem. Varbūt tiešām tie ir mazvērtīgi, ja dienā izbrauc trīs vai pieci auto?» retoriski jautā LCB izpilddirektors.
Viņš kā piemēru min Zviedriju. Tur, ja intensitāte ir mazāka par 100 automašīnām, ceļu uzturēšanai un kopšanai valsts nauda netiek tērēta. Šādā gadījumā iedzīvotāji var pieprasīt atsevišķas subsīdijas.
Pirms dažām dienām intervijā portālam Nozare.lv valsts a/s Latvijas autoceļu uzturētājs valdes priekšsēdētājs Vladimirs Kononovs atzina, ka Latvijā uz vienu iedzīvotāju ceļu blīvums ir viens no lielākajiem Eiropā. Tā kā iedzīvotāju skaits arvien sarūk, daļa ceļu, viņaprāt, būtu jālikvidē. Īpašu uzmanību viņš vērsa uz meža ceļiem, norādot, ka tiem tiek tērēts par daudz līdzekļu. «Ja vienu reizi 60 gados ir jāaizbrauc uz cirsmu... Tas ir nepareizi,» viņš norādīja portālam.
Latvijā kopējais ceļu garums ir 70 000, to izvietojums ir blīvs. Ar to mūsu valsts atšķiras no daudzām citām, piemēram, Zviedrijas un Somijas.
Uz Dienas jautājumu, vai ir jau zināmi konkrēti ceļa posmi, kurus varētu likvidēt, Latvijas autoceļu uzturētāja pārstāve Sigita Vasiļjeva teic, ka «uzturamo ceļu kopgaruma samazināšana nav dienas kārtības jautājums». Situācija varētu aktualizēties, kad teritorijas kļūtu neapdzīvotas, jo tad zustu arī nepieciešamība pēc ceļiem. «Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, valsts autoceļu kopgarums jau pērnajā gadā ir mainījies par 40 km. Pieļaujam, ka no tiem 50 000 km, kuri nepieder valstij, vairāki ceļi nemaz neeksistē,» teic S. Vasiļjeva.