Pa vienam vien
Saskatu līdzību Jāņa, mazā Jančuka un Bordo doga Harleja Kārļa vaibstos. Ieva smej: «Nav brīnums, Jančuks ir tēva kopija, un dzīvnieku cilvēks izvēlas pēc sava ģīmja un līdzības!»
Jānis ir no Valmieras, Ieva - no Raunas. 1915. gadā celtā māja Bolderājā nopirkta pirms gadiem astoņiem. Tad arī abi sprieduši, ka bez dzīvniekiem māja ir tukša, bez dvēseles. Vajag suni! Ieva atceras, kā iegādājušies Harleju: «Jānis gribēja vācu dogu, bet es teicu - tas suns man būs līdz pleciem, neiešu ar viņu staigāt! Gājām pa izstādēm, skatījāmies, un reiz Jānis ieraudzīja Bordo dogu. Tā ir mūsu mīlestība no pirmā acu uzmetiena! Pagājuši pieci gadi, un ne mirkli neesam nožēlojuši izvēli. Harlejs ir gudrs, līdzsvarots, viņš izauklējis visus mūsu kaķus, drošībā pie viņa siltā sāna nereti aizmieg mazais Jančuks.»
Kur viens, tur arī citiem ceļš vaļā. Vienu laiku mājā sāka šiverēties peles. Ieva atzīstas: «Es nevaru uzlikt slazdus, roka neceļas. Mūsu pirmais kaķis Miķelītis bija pieklīdis manai mammai. Pārvedām pie sevis. Runcītis izrādījās kluss un mierīgs, īsts flegma. Divas peles noķēra, ar to viņa mednieka centieni beidzās.»
Bezgala mīlīgo, melno kaķenīti Mildiņu bērni pirms četriem gadiem atnesa uz veterināro klīniku, viņa bija dienu veca. Veterinārārstei necēlās roka iemidzināt, zvanīja Ievai. Savukārt par Rūdiņu dzīvnieku aizsardzības biedrībai Trīnīte ziņoja no Lielvārdes ielas. Runčuka brālīši un māsiņas jau bija nomiruši, Rūdiņš viens gulēja starp līķīšiem. «Viņš bija tik foršs, ka izaudzināju un nespēju atdot projām.»
Starp bijušajiem bezpajumtnieciņiem labi jūtas meinkūns Ficdžeralds. To Jūrmalnieku ģimenei pateicībā uzdāvināja kāda sieviete, kura no biedrības Trīnīte adoptēja baltu kaķenīti: «Meinkūns bija Jāņa sapņu kaķis, bet man kā biedrības cilvēkam likās neloģiski pirkt kaķi ar dokumentiem, ja ir tik daudz bezpajumtes radībiņu. Jānis speciāli Ficdžeraldam uztaisīja skaistu, plašu vasaras voljeru. Meinkūns to mīļuprāt dala ar pagaidu māju kaķiem.»
Pilnā loze
Sarunas laikā aiz lapenītes logiem laiku pa laikam parādās Harleja masīvā galva, bet ne rējiena, ne nepacietības pazīmju. Vēlāk atgriežas Jānis ar mazo Jančuku Eduardu, puisēns pieglauž galviņu četrkājainajam draugam - laime pilnīga. Garām iedams, gar Harleja purnu notrinas Rūdis, un lēcienā sunim pāri savās gaitās aizdodas Mildiņa, pie kamīna apkārtni vēro Miķelītis, un Ficdžeralds guļ pusdienas snaudu savā grozā, - to redzot, sirds līksmo. Ieva arī neslēpj prieku: «Ar Jāni salaulājos 2012. gada decembrī, un mums uzreiz pieteicās bērniņš! Dēliņš ir mūsu pilnā loze, viņš nav niķīgs, vienmēr smaida, grib sabučot visus dzīvniekus, vakarā viņus baro. Kad Jānītis naktī ieraudas, Mildiņa kā īsta aukle uzreiz ir klāt, un dēliņš mierīgi aizmieg. Augot kopā ar mūsu četrkājaiņiem, Jančuks bērnības sajūtu - mīlestību pret dzīvniekiem - nekad nepazaudēs.»
Trīnītes filiāle
Bez jau minētajiem dzīvniekiem Jūrmalnieku aprūpē vēl ir pagaidu mājas iemītnieki. To skaits regulāri mainās. Ieva jau trīs gadus ir dzīvnieku aizsardzības biedrības Trīnīte biedre. Centrālais birojs atrodas Valmierā, bet Ieva darbojas kā Rīgas cilvēks, filiāle. Te Rīgas kaķi atkopjas un sāk māju meklējumus. «Tas ir sirdsdarbs, mans vaļasprieks atgriezt dzīvē izmestos, savainotos, nodotos. Nonākuši drošībā, pat vislielākie mežonīši kļūst pateicīgi, izveseļojas, un man vienmēr asaras acīs, kad viņi jāatdod projām. Grūti šķirties. Šis ir mans un citu biedrības cilvēku darbs - glābt, ārstēt, sociālajos tīklos meklēt viņiem labas mājas. Es pazīstu cilvēkus, viņi man uzticas, ziņas par mums iet no mutes mutē. Reizēm gan šķiet, ka gaismas stars tuneļa galā dziest, jo nereti kaķus izmet kā tukšo taru, viņus nokož lapsas, savaino suņi, kaķenes laiž pasaulē jaunus metienus. Ir XXI gadsimts, tehnoloģiju laikmets, tomēr cilvēku domāšana dažkārt ir akmens laikmeta līmenī.»
Glābēji darbojas saskaņoti - klīniku vetārsti vai cilvēki ziņo par kaķi bezpajumtnieku, Ieva sazinās ar dakteriem, gādā par ārstēšanu un sterilizāciju, iekārto kaķus pagaidu mājās, meklē viņiem labus saimniekus. Gadās, ka dzīvnieks ir tik savainots, ka viņam vairs nav izredžu. Tad par kaķa likteni lemj veterinārārsts. Smagākos gadījumos operē Gatis Krūmiņš - «Viņš ir dakteris no Dieva - rokas, zināšanas, darbs zelta vērtē!»
Biedrība darbojas, pateicoties ziedojumiem. Pašlaik Bolderājā pie meža jau izvietotas četras kaķu mājiņas ar ieeju un starpsienu, kur minči varēs patverties no lapsām, klejojošiem suņiem un arī nežēlīgiem bērniem. Top vēl trīs mājiņas, vajag vairāk, bet pietrūkst līdzekļu, nav meistaru.
Ievu reizēm grauj bezspēcība: «Ir mājas, kur kaķi dzīvo briesmīgos apstākļos vai zināms, ka saimniece aizvesta uz slimnīcu un nez vai atgriezīsies, bet bez oficiālas atļaujas mēs kā biedrības pārstāvji nevaram ieiet dzīvoklī un nomocītos dzīvniekus atņemt vai savākt. Daudzi ir pret kaķu sterilizāciju, sak, agrākos laikos kaķus nesterilizēja! Bet tad nebija arī aipadu un visi brauca ar žiguļiem! Zinot šos gadījumus, nevaru naktīs mierīgi gulēt. Es nekaunos, ka palīdzu dzīvniekiem. Gluži otrādi - priecājos par katru, kurš gatavs būt kopā ar mums, - viens paziņo par dzīvnieku vai atnes viņu uz klīniku, kur tiek dakterēts, vēl cits nofotografē, ieliek bildi sociālajos tīklos, daudzi tagad adoptē bezpajumtes dzīvniekus, ziedo labdarībai naudu un nepieciešamās lietas. Katrs dara, ko var, ieliek savu posmiņu labdarības ķēdē. Tas vieš cerības.»
Paldies dievam, Jānis ir labs palīgs Ievai, kad vajag - aizved un atved, izbraukā, kur vajag. Arī viņam dzīvnieku sāpes nav vienaldzīgas.