Mazās un ne sevišķi turīgās valstīs nereti aktualizējas jautājums par šīs valsts ārpolitisko aktivitāšu izmaksu samērojamību ar to rezultātiem. Nu, ir mums vēstniecība x valstī, nu, aizbrauca premjers vizītē uz y valsti... Kāds ir «sausais atlikums»? Ja neskaita politiskā tūrisma gadījumus, kurus principā var identificēt, citos gadījumos šī skepse saistīta ar nepacietību un paviršu izpratni par starptautisko attiecību veidošanu. Rūcēji piemirst, ka nemēdz būt tā, ka jau pēc pirmās vizītes starp viesu un uzņemošās valsts uzņēmējiem, politiskajām aprindām uzplaukst aktīva un izdevīga sadarbība.
Līdz ar to Latvijas gadījumā lielākā problēma ir resursu trūkums iesāktā turpināšanai, jo - ja turpinājuma nav, tad arī pirmās vizītes panāktais drīz pazūd smiltīs. Līdz ar to, plānojot ārpolitiskās aktivitātes, būtu svarīgi noteikt prioritātes tā, lai naudas pietiek ne tikai pirmajai šampanieša glāžu sašķindināšanai. (Mums taču ne sevišķi rūp cilvēks, ar kuru, kā zinām, mēs diez vai tuvākajos gados satiksimies?) Vēl būtu svarīgi pirmajā tikšanās reizē izrunāto un apsolīto pašiem nepiemirst - pretējā gadījumā šādas vizītes atgādina viegli iereibušu ļaužu apmainīšanos ar vizītkartēm piektdienas vakarā bārā, kur abas puses nosolās pirmdien noteikti sazināties un «skaidrā prātā izrunāt to lietu», bet vairumā gadījumu vizītkartes tiek pazaudētas jau ceļā uz nākamo bāru.