Ir pagājušas jau četras dienas kopš olimpiskā starta. Kādas tagad ir izjūtas, jo sākumā bija pat asaras par ceturto vietu un palikšanu viena soļa attālumā no medaļas?
Vēl jau visu laiku galvā grozās tā doma, ka varēja un vajadzēja uztaisīt un ka vajadzēja pacensties vairāk. It kā jau pirmā olimpiāde, un visi saka, ka ļoti labi. Arī es pati priecājos par iegūto vietu, bet, kad es padomāju, ka varēju iegūt medaļu, tad ir tāda sajūta.
Vairāk laikam sāp nepaceltie 110 kilogrami nekā viens zaudētais mēģinājums raušanas disciplīnā…
Jā, tā arī ir. Raušanā tas nebija tik traki, jo bija vēl divi gājieni un es uzrādīju labu rezultātu. Vairāk mani neapmierina rezultāts grūšanā, jo es pati arī vēlējos pacelt 110 kilogramus.
Ar treneri Eduardu Andruškeviču vēlreiz pārrunājāt situāciju, kad pārsniegtā laika limita dēļ neieskaitīja vienu raušanas mēģinājumu?
Viss notika tāpēc, ka tiesneši laikā nepieteica svaru. Laika skaitītājs jau bija ieslēgts, bet viņi tikai turpināja mainīt svaru, un man nebija šādiem gadījumiem paredzētās minūtes. Kad es izgāju uz grīdas, bija palikušas tikai septiņpadsmit sekundes. Kamēr es visu izdarīju, laiks pagāja. Svaru es pacēlu jau pēc laika.
Lēmumu sākuma svaru pārsaukt pieņēma treneris vienpersonīgi, vai arī viņš konsultējās ar tevi?
Sākumā pirmajam mēģinājumam pieteicām 85 kilogramus. Iesildīšanās laikā man viegli un labi gāja, tad arī kopīgi izlēmām, ka varu sacensības sākt ar 87 kilogramiem. Treneris ļoti laicīgi pierakstīja izmainīto svaru, vienkārši tiesneši vēlu noreaģēja.
Tā būs kaut kāda mācība turpmākajiem startiem?
Es tagad zinu, ka tādā situācijā vajag saglabāt mieru. Nevajag stresot un uztraukties, bet vajag turpināt visu darīt, kā bija paredzēts. No mūsu puses kļūdas nebija.
Kāpēc šis bija pēdējais starts svara kategorijā līdz 53 kilogramiem?
Man jau tagad bija grūti noturēties šajā svara kategorijā. Treneris saka, ka ir maz iespēju smelties spēka, jo nevaru kārtīgi paēst. Tāpēc ir jāiet uz nākamo kategoriju, lai arī rezultāts augtu.
Nākamajā svara kategorijā, lai cīnītos par medaļu, būs jāceļ krietni vairāk?
Jā, un pirmais starts svara kategorijā līdz 58 kilogramiem man būs decembrī Eiropas junioru čempionātā Izraēlā. Treneris teica, ka būs labi, ja es raušanā pacelšu 95 vai 96 kilogramus. Tam nevajadzētu būt ļoti grūti, jo svara kategorijā līdz 53 kilogramiem mans labākais rezultāts bija 92 kilogrami. Grūšanā jau vajadzētu vismaz mēģināt pacelt 115 kilogramus. Iesākumam tas būtu labi. Ja skatāmies tālāk uz priekšu, tad nākamajā kategorijā raušanā labs rezultāts būtu 100, 103 kilogrami vai vēl uz augšu, bet grūšanā jau 130-135 kilogrami. Tas būtu jau ļoti labs rezultāts.
Rio rezultātus svara kategorijā līdz 58 kilogramiem jau izpētīji?
Pirmā vieta raušanā pacēla 110 un grūšanā - 130 kilogramus. Trešā vieta attiecīgi - 102 un 129 kilogramus.
Olimpiskais starts ir devis papildu enerģiju nākamās četrgades darbam?
Obligāti ir jātrenējas un jāgatavojas nākamajai olimpiādei. Ieguvu arī sava veida mācību, ka jāgatavojas vēl vairāk un cītīgāk, lai viss izdotos.
Skolā kurā klasē mācīsies?
Būšu 12. klasē.
Kādi ir plāni pēc skolas beigšanas?
Es ļoti vēlētos mācīties par fizioterapeiti. Pēc skolas uzreiz tas nebūs iespējams, jo būs svarīgi trenēties, lai sagatavotos visām nākamajām sacensībām. Es gan skatīšos, kā viss iegrozīsies, jo turpmāk sacensību skaits samazināsies. Junioriem gadā ir četras svarīgas sacensības, savukārt pieaugušo konkurencē lielie mači ir tikai divi. Pavasarī notiek Eiropas, bet rudenī - pasaules čempionāts. Varbūt būs iespēja apvienot treniņus un mācības. Ja tāda iespēja pavērsies, es noteikti sākšu mācības.
Ventspilī jau ir augstskola…
Jā, bet tajā nav novirziena, kas mani interesētu. Ventspilī vairāk ir studiju programmas, kas saistītas ar datoriem. Fizioterapeita specialitāti var apgūt tikai Rīgā.
Viktors Ščerbatihs savulaik ir teicis, ka puikām svarcelšana atbīdās otrajā plānā, kad parādās draudzenes. Kā būs tev - vai pastāvīgs draugs jau ir?
Nē, nav. Tas noteikti man netraucēs trenēties.
Vai tiešām nākamajā dienā pēc Rio starta jau septiņos bija rītarosme?
Bija un arī divi treniņi pēc tam. Rītarosmē bija vairāk iesildīšanās vingrinājumu - pabraucu ar riteni, pastaipījos un izpildīju dažus vingrinājumus pie trenažiera.
Pēc sacensībām negribas vismaz vienu dienu atpūsties?
Esmu jau pieradusi pie šāda ritma, tāpēc man tas liekas normāli. Ja ir iespēja, pēc sacensībām mums vienmēr nākamajā dienā ir treniņi. Bieži vien gan nesanāk trenēties, jo nākamajā dienā lidojam mājās no sacensībām. Kad atlidojam, tad gan ir treniņš.
Cik nedēļā ir brīvu dienu?
Pilnībā brīvas dienas nedēļā man nav. Arī svētdienā ir treniņš, bet tāds atvieglots, kad strādājam pie citām muskuļu grupām. Tad nav klasisko svarcelšanas vingrinājumu.
Psiholoģiski nav grūti izturēt šādu ritmu?
Ir, bet jāatrod veids, kā tikt tam pāri. Vajag pasēdēt un padomāt, priekš kam tu to dari, vai arī vienkārši izmantot laiku atpūtai. Šādas situācijas man nav bieži, kad viss ir apnicis un negribas neko darīt. Ja arī uznāk slinkums, tad es vienkārši klausu, ko treneris man liek darīt. Turpinu strādāt. Pie sevis nodomāju - treniņš beigsies, un tad varēšu atpūsties. Būs patīkama sajūta.
Trenerim neesi vaicājusi, kā būtu vieglāk pārvarēt grūtos brīžus treniņu procesā?
Es trenerim parasti nesaku, kad man tādas domas ir galvā. Es jau zinu, ka viņš man atbildēs, ka tas nekas, ka ir jāturpina strādāt un ka būs jau labi.
Cik liela ir treniņu grupa?
Vēl ir, protams, Artūrs [Plēsnieks], bet svarcelšana Ventspilī attīstās. Daudzi mazi puikas ir sākuši trenēties. Vēl ir arī Ritvars Suharevs, ar kuru es kopā braucu uz jauniešu mačiem. Viņš arī gatavojas Eiropas junioru čempionātam, un septembrī viņam būs pasaules jauniešu čempionāts. Ir vēl viena četrpadsmit gadu veca meitene Daniela Ivanova. Viņa startēs Eiropas U-15 jauniešu čempionātā. Es uzskatu, ka viņa arī ir talantīga.
Meitenēm iesaki nodarboties ar svarcelšanu?
Protams, un man ļoti nepatīk runas, ka svarcelšana nav meiteņu sporta veids, jo uzaug muskuļi. Ir jau tas tā, bet, kad beidz trenēties, tas viss pazūd. Pēc tam tikai ir jāprot sevi uzturēt formā. Lai arī man ir muskuļi, es labāk nodarbojos ar sportu nekā nedaru neko - un man veidojas tauciņi.
Labs piemērs ir Viktors Ščerbatihs. Kad startēja, bija apaļīgs, bet tagad no tā visa nekas nav palicis, jo regulāri uztur sevi kondīcijā?
Jā, tieši tā. Treneris spēj sevi uzturēt formā. Viņam ir gribasspēks. Viņš ir labs piemērs pārējiem.