Diena mūsdienu mākslas neaptveramo dabu allaž ir apzinājusies un visādi to atbalstījusi, tāpēc savu reizi ir varējusi atļauties arī kritiskāku skatu. Tā pirms 20 gadiem, 1996. gada 23. jūlija Dienas kultūras rubrikā, varējām lasīt Naura Nika (zem šā pseidonīma slēpās viens no Dienas kultūrpolitikas balstiem, mūžībā pāragri aizgājušais teātra kritiķis Normunds Naumanis (1962-2014), kura pirmo Gada balvu kritikā, starp citu, saņēma mākslas kritiķis Vilnis Vējš) pēc ārzemju preses materiāliem sagatavotus fragmentus no vācu nedēļas žurnāla Focus intervijas ar ebreju rakstnieku un mākslas zinātnieku Efraimu Kišonu, kura mākslai veltītās grāmatas ir aizraujoša lasāmviela (1996. gada sezonas hits bija Pikaso saldā atriebība). «Intervijā Kišons paradoksālā veidā, apšaubot mūsdienu kultūrfetišus, pierāda, cik dzīvelīga ir diskusija par modernās mākslas iespējamību,» secināja Nauris Niks.
«Jūs mūsdienu mākslu nosaucāt par atkritumiem. Tomēr daudzi maksā par šiem «atkritumiem» miljonus.
Tieši tā! Ar rūpīgu, pārdomātu smadzeņu skalošanas palīdzību mākslas mafija panākusi to, ka inteliģenti, izglītoti cilvēki, kas pret citām lietām izturas pilnīgi saprātīgi, pēkšņi zaudē kontroli, pašpārliecību un sev ieskaidro: «Varbūt tā tiešām ir māksla, es par to spriest nevaru, neesmu pietiekami kompetents.» Mūsdienu avangardisti ir lieli jokdari, ko viņi paši nemaz nenoliedz, it īpaši kad drusku iedzer. Ievērojamais modernās glezniecības pārstāvis Georgs Bāzelics nesen atzinās: «Bet ko tad man darīt, ja par katru no šīm gleznām man noskaita dāsna mantojuma vērtu summu?»
Kas tad šādā faktā tik mafiozs?
Mehānisms. Atklāti runājot, tas spiež atcerēties parādības, ko sauc par valsts terorismu. Šodien faktiski nav iespējams izstādēs izstādīt normālus mākslas darbus, pie sienām karājas vien atkritumi un mālējumi. Ja kāds mākslinieks grib saņemt prēmijas vai naudu, viņam vispirms jāiekļūst tajā izredzēto zināmo klanā, kas glezno bezjēdzīgi un atbaidoši.
Jūs grāmatā apgalvojat, ka Pikaso vēl spēja gleznot, Vorhols mēģināja to darīt, bet Jozefs Boiss pat necentās…
Gadījums ar Boisu vispār ir unikāls mākslas vēsturē. Viņš kļuva slavens mākslinieks, neradot nevienu mākslas darbu. Sirds dziļumos es viņu apskaužu - tātad viņam bija laba humora izjūta.
Ja jau publiku tā apmuļķo, kādēļ tad neviens to nepamana?
Redzat, reliģijā debates netiek pieļautas! Cilvēki dievišķo mūsdienīgo mākslu, pielūdz viņu pravieti, šo svēto Pikaso. Viņi dievina Boisa Vannu un spēj vien izdvest: «Mani tā saviļņo. Nezinu, kāpēc, bet mani tā uzbudina…»
Bet kritiķi?
Viņi raksta to, ko neviens nesaprot, arī paši. Jūs, piemēram, esat spējīgs saprast, ko nozīmē «iepriekšējie vibrējošās sintēzes uzmetumi kā optiskās distances paņēmiens melodiozas hipertrofijas sasniegšanai»? Vai - «jebkurai nozīmei slēgtā gleznas virsma»? Aizstaigājiet uz jebkuru modernās mākslas izstādi un paverieties, kā pārguruši muļķi stundas ceturksni stāv kārtējā «krāsu pleķa» priekšā. Tikai skumji, ka neviens šai brīdī nesmejas.
Bet ieklausīsimies priekšmetiskās mākslas kritiķu argumentos. Pirmais un galvenais: priekšmetisko mākslu aizstājusi fotogrāfija, kas daudz precīzāk un arī tēlaināk spējīga atainot īstenību.
Kas par muļķībām! Vai tad Hieronimuss Boss gleznoja «kā uz fotogrāfijas»? Jēzus Kristus nevienam māksliniekam nekad nav pozējis.
Teodors Adorno apgalvoja, ka pēc traģiskās vēsturiskās pieredzes un pašreizējā apjukuma pati harmonijas ideja var tikt izteikta tikai negatīvi. Pasaule ir nepilnvērtīga, daiļās mākslas - mirāža, ilūzija.
Pasaule nav nedz labāka, nedz sliktāka, kāda tā vienmēr bijusi. Pati iespaidīgākā glezniecība tika radīta, trakojot inkvizīcijai. Nevar teikt, ka abstrakcionistu glezniecība būtu sliktāka. Tā vienkārši ir nekāda.
Jūs nebiedē šādas darbības bīstamā līdzība ar nacistu attieksmi pret laikmetīgo mākslu?
Nemaz. Nacistu negatīvā attieksme pret modernistiem uzreiz nenozīmē, ka modernisti kļūst svētie tādēļ vien, ka viņus vajāja. Es taču nesākšu smēķēt tikai tāpēc, ka Ādolfam Hitleram bija pretīgi cigarešu dūmi.»
Intervijas beigās Nauris Niks atklāja faktu, ka Kišona sievai Telavivā pieder liela modernās mākslas galerija, viņa veiksmīgi tirgo abstrakto mākslu un savu vīru uzskata par ekstrēmistu. Tas lieku reizi atgādina, ka pretēju uzskatu paudējs nav uzreiz jāsauc par fašistu vai liberastu, viņu var pat mīlēt.