Latvijas izlases hokejistiem pirmsolimpiskā turnīra priekšvakarā derētu atgādināt, ka likme ir pārāk augsta, lai kaut kādu iemeslu dēļ vai par spīti kādam neizmantotu iespēju nokļūt uz olimpiskā ledus.
Taisnības labad gan jāatzīst, ka publiskajā telpā no spēlētāju puses pašreizējā situācijā izskan atbilstošākie izteikumi. Proti, ka pēdējā brīža treneru maiņa komandas sniegumu neietekmēs, ka visi labi apzinās turnīra nozīmīgumu un tamlīdzīgi, par spīti tam, ka kāds tā varbūt arī nedomā. Tajā pašā laikā jaunais izlases treneris Haralds Vasiļjevs pēc 0:3 zaudējuma pārbaudes spēlē Dānijai asināja kritikas spēlētāju virzienā par pašatdeves trūkumu, atgādināja Rīgas Dinamo slikto sezonas sākumu un būtībā distancēja sevi no tiem, kuri viņam pašam var sarūpēt medus podu. Bijušais Rīgas Dinamo treneris Juliuss Šuplers savulaik savu padoto Arti Ābolu mācīja, ka reizēm prātīgāk ir iekost mēlē, nekā sarunāt lieku, ko pēc tam var nākties nožēlot. Jo spēlētāji esot kā bites, kas treneriem pienes medu.
Treneriem komandas mehānismā ir būtiska loma, taču viņi nevar ripas ne noķert, ne arī iemest vārtos. Svarīgākais tomēr būs, kā spēlētāji aizvadīs šīs trīs spēles.
Spēlētājiem jāatgādina arī Latvijas hokeja īpatnība, ka treneri nāk un iet, bet nevienam citam kā viņiem pašiem būs jāspēlē nākamajos turnīros. Pēdējā laikā Kirovs Lipmans arī satracinājis tik daudzus, ka viņa sēdēšana federācijas prezidenta krēslā vairs nešķiet tik stabila.
Izlases kodols gan jebkurā gadījumā var būt puslīdz drošs par aizbraukšanu uz Phjončhanu, ja olimpiskā ceļazīme tiks izcīnīta.