Kučinska vadītais Ministru kabinets vismaz ārēji cenšas strādāt tik minorīgos toņos, ka var piemirsties, ka tā ir koalīcijas valdība un tas, ka ministri sēdēs viens otru sauc par kolēģiem, neatceļ faktu, ka koalīcijas partneri ir arī politiskie konkurenti. Pašvaldību vēlēšanas, kam partijas pamazām sāk posties, to atgādinās. Piemēram, kad Vienotība un «nacionāļi» kopīgiem spēkiem mēģinās atkarot «kolēģiem» vēlētāju balsis Ventspilī.
Situācija nav nedz jauna, nedz unikāla Latvijai. Piemēram, kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu strādāšana koalīcijā Vācijā nenozīmē, ka abas partijas sīvi nekonkurē reģionālajās vēlēšanās. Un, ja sociāldemokrātiem, piemēram, rodas iespēja kādā no zemēm sabloķēties ar «zaļajiem» un atstāt «aiz borta» koalīcijas partnerus, tas bez lieka sentimenta arī notiek. Tāpat bieži sastopamas (Spānija, Austrālija u. c.) konstrukcijas, kad kāda partija nodrošina citai vajadzīgo balsu skaitu nacionālajā parlamentā, pati valdībā neejot, un vienlaicīgi abas asi konkurē reģionālajās vēlēšanās. Tomēr šajos modeļos faktiski arī nav iekšēju pretrunu - katalāņu partija var atbalstīt nacionālajā līmenī to, kas ir «mazākais ļaunums» no katalāņu viedokļa, savukārt vietējās varas līmenī cīnīties pret «mazāko ļaunumu», jo pats partijas lokālais mērķis ir principiāli cits (piemēram, neatkarība).
Latvijas gadījumā situācija ir ķēpīgāka, jo partiju platformas ir līdzīgas, un tas savukārt provocē pozicionēties nevis ar programmu, bet personībām. Piemēram, uzsverot savas personības pārākumu iepretī konkurentu personībām. Un «personību dueļi» arvien ir nesavaldīgāki par programmu konkurenci.
Var pamatoti aizrādīt, ka tā jau tas daudzkārt ir noticis, attiecīgi - kādēļ gan lai šoreiz cīņa būtu jestrāka? Šķiet, nav jāpierāda, cik nozīmīgu vietu pašvaldību finansēs un attiecīgi to vadītāju PR ieņem dažādie Eiropas fondi. Tā nu sanācis, ka tās grupas, kas nonāks pašvaldībās «pie šprices» nākamgad, faktiski būs pēdējās, kas varēs ar šo resursu kaut cik rēķināties. Jau nākamajā pašvaldību vēlēšanu ciklā (un ES plānošanas periodā) šāda resursa Latvijā vispār būs krietni mazāk. Līdz ar to likmes partijām ir augstākas, jo tās nevar teikt: ai, šoreiz nepaveicās, nekas traks. Atkarībā no cinisma līmeņa to var dažādi saukt, bet vajag tieši šoreiz. Citreiz nebūs tik interesanti. Nebūs vairs pierastā resursa.
Šis izklāsts, protams, neanulē to, ka labi rezultāti pašvaldību vēlēšanās partijām ir svarīgi arī kā atskaites punkts parlamenta vēlēšanās gadu vēlāk. Tomēr atļaušos uzturēt tēzi, ka 2017. gada pašvaldību vēlēšanās Eiropas naudas gaidāmā samazināšanās gaisotni uzkarsēs pamatīgi.