Nedēļas sākumā medijos nokļuva ziņa par to, ka, pēc Starptautiskā Valūtas fonda ekspertes Annas Iļjinas domām, Krievijas negatīvā ietekme uz Baltijas valstu ekonomikām samazināsies, kas lielā mērā ir saistīts ar šo valstu eksportētāju spēju pārorientēties uz jauniem tirgiem. Ja runājam par Latvijas ekonomiku kā vienotu veselumu, tad var teikt, ka ar Krieviju saistītās negācijas esam pārcietuši samērā mierīgi. Proti, lai arī lēni, taču tomēr ekonomikas apjomi turpina palielināties. Sliktāk ir, ja uz situāciju palūkojamies atsevišķi nozaru griezumā. Dzelzceļa pārvadājumu apjoms sarūk, un visai maz iepriecinošu ziņu var saņemt no Latvijas ostām. Arī Latvijas pārtikas produktiem ceļš uz Krievijas veikalu plauktiem tādu vai citādu iemeslu dēļ paliek slēgts. Taču situāciju nekādā ziņā nevar nosaukt par bezcerīgu. Krievijas rubļa lejupslīde, lai arī ievērojams šķērslis, tomēr neraugoties uz to, Latvijas zāļu ražotājam Olainfarm savu tirgus daļu Krievijā izdevās pat palielināt. Arī jau pieminētajā pārtikas industrijā viss nav tik slikti. Lai arī daudziem varētu šķist, ka Krievijas tirgus slēgšana tai būtu pielīdzināma nokdaunam, lielai daļai nozares uzņēmumu ir izdevies visai veiksmīgi pārorientēties uz citiem tirgiem un šā gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu pērn pārtikas eksports palielinājies par 8,5%.
Patiesības labad ir vērts piebilst, ka pašas Krievijas loma Latvijas tautsaimniecības ietekmēšanā ir visai nosacīta, jo kaimiņvalsts ekonomika pilnīgi noteikti nav pašpietiekama. Procesi, ko Latvija izjūt, raugoties caur Krievijas prizmu, patiesībā ir saistīti ar situāciju pasaules ekonomikā kopumā. Iespējams, ka tiem ir bijusi lielāka ietekme uz Krievijas ārpolitiku daudz lielākā mērā, nekā sākotnēji varētu šķist. Krievijas ekonomika sāka buksēt jau 2013. gadā, un līdz tam vietējie varasvīri tautas atzinību guva saistībā ar sabiedrības labklājības līmeņa uzlabošanos, ko sekmēja augstās izejvielu cenas. Līdzko tās pārstāja augt, arī naudas plūsmas sāka apsīkt un nācās meklēt pēc jauniem risinājumiem atzinības noturēšanā, un šādā gadījumā Krievijā allaž labi nostrādā ienaidnieka tēla kultivēšana, kā gala rezultātu mēs tagad redzam. Savukārt, ja runājam tīri ekonomiskajās kategorijās, tad, piemēram, pašreizējā tranzīta apjomu mazināšanās caur Latviju ir saistīta ar mazāku pieprasījumu pēc izejvielām un tam sekojošu Krievijas eksporta samazināšanos. Un tas ir tikai likumsakarīgi, ka šādos apstākļos Krievija darbu dod savām, nevis ārvalstu ostām. Līdzīgi ir ar eksportu uz pašu Krieviju. Piemēram, zivju konservu nebija embargo preču sarakstā un to, ka eksports uz Krieviju pārtrūka, lielā mērā veicināja lētās naftas izraisītais rubļa kursa kritums, kura rezultātā strauji kritās kaimiņvalsts iedzīvotāju pirktspēja. Tādējādi, ja runājam par ekonomisko attiecību uzplaukumu vai norietu ar Krieviju, visticamāk, lielākā nozīme būs pasaules ekonomikas kopējam stāvoklim, no kura vistiešāk ir atkarīga nepieciešamība pēc Krievijas izejvielām un likumsakarīgi arī šīs valsts spēja pirkt ārvalstu preces.